September 3rd, 2009

• 293., 294., 295. lappuse
• 9/3/09 07:50 am
• Taustiņu klabināšanas statistika: 31 minūte, 6967 baiti.
  
  * * *
  
  mutra krāsu plaiksnījumiem, tās izplata vējā savu plēves buru, bet zilganos taustekļus kā zīda dzijas nokarina ūdenī; no izskata skaistās meduzas, bet kodīga šķidruma pilnas un dzeļošas kā nātres, kad tām ar roku pieskaras. No zivīm milzīgās desmit pēdu garās un divi simti kilogramu smagās kaula zivis — rajas ar trīsstūrainām krūšu spurām, izliektu muguru un acīm pašā smailās galvas galā; kā bojā gājušu kuģu paliekas tās klīda pa ūdeni un reizēm kā cieši slēdzami aizvirtņi pielipa mūsu loga stiklam.
  Šeit bij Amerikas balistas, kurām daba piešķīrusi tikai divas krāsas: baltu un melnu, iegarenās un gaļīgās makreles ar izdobtiem žokļiem, sešpadsmit decimetru garās albicoru pasugas skumbrijas ar īsiem aun asiem zobiem, pārklātas ar sīkām zvīņām. Tālāk veseliem bariem peldēja surmuletas, greznotas zeltotām svītrām no galvas līdz astei, kustinādamas savas mirdzošās spuras. Beidzot kā cēlās sinjoras Veroneza gleznās gar mūsu acīm aizslīda dzeltenās koraļu zivis, rotātas ar smaragda lentītēm un it kā ieģērbtas samtā un zīdā; adatainās jūras karūsas izklīda uz visām pusēm, kustinādamas savas žiglās krūšu spuras; sarkanās mulles ar savām spēcīgajām spurām it kā pļāva ūdeni, bet sudrabotās mēness zivis, sava nosaukuma cienīgas, peldēja pret ūdens apvārsni gluži kā zaigainas mēness atspulgas.
  20. aprilī mēs bijām pacēlušies ap tūkstoš pieci simti metru augstāk. Tuvākā cietzeme te bij Bahamu salu archipelags, kas gluži kā laukakmeņi iznira no ūdens. Te slējās augšup zemūdens klintis un stāvās noberztu akmeņu sienas uz platiem pamatiem, bet pa starpām rēgojās melnas alas, līdz kuru dibenam pat mūsu elektriskās ugunis nesniedza. Šīs klintis bij apaugušas lielām zālēm — milzīgām laminerijām un fukusām, īstiem titanu valstības augiem.
  Par šiem milzu augiem pārrunādami, mēs ar Nedu Lendu un Konselu, dabiski, atminējāmies arī milzīgos jūras dzīvniekus. Daži no tiem itin kā radīti citiem par barību. Taču patlaban pa gandrīz uz vietas stāvošā «Nautila» logu es saskatīju tikai galvenos posmkājus, garkājainās lambras, violetos krabjus un Antiļu jūrai raksturīgos clios.
  Bij tā ap pulksten vienpadsmitiem, kad Neds Lends man norādīja uz kādu drausmīgu ņudzoņu lielo augu mudžeklī.
  — Nu jā, — es teicu, — tur ir īstas astoņkāju mītnes, es nebrīnītos, ja dabūtu redzēt dažus no šiem briesmoņiem.
  — Ko? — Konsels atsaucās. — Vienkāršos galvkāju klases kalmarus?
  
  293
  
  — Nē, — es atbildēju, — bet lielos astoņkājus. Draugs Neds laikam būs maldījies, jo es nekā neredzu.
  — Tas būtu gan žēl, — Konsels piebilda. — Es labprāt gribētu redzēt savām acīm kādu no tiem astoņkājiem, par kuriem tik daudz stāstīts un kuri veselus kuģus ieraujot bezdibenī. Šos dzīvniekus sauc par krak...
  — Kraks un diezgan, — kanadietis ironiski pārtrauca.
  — Krakeniem, — uzsvēra Konsels, nobeigdams aizsākto vārdu un nepiegriezdams nekādu vērību biedra zobgalībām.
  — Man to neviens nekad neiestāstīs, — Neds Lends tielējās, — ka tādi dzīvnieki vispār sastopami pasaulē.
  — Kāpēc gan ne? — Konsels atsaucās. — Mēs taču noticējām profesora kunga vienzobim.
  — Un kļūdījāmies, Konsel.
  — Bez šaubām! Bet iespējams, ka citi tam tic vēl šodien.
  — Tas var būt, — es piebildu Konselam. — Bet es gan esmu nolēmis tikai tad ticēt šim briesmonim, kad būšu vismaz vienu no tiem uzšķērdis savām paša rokām.
  — Tātad, — Konsels taujāja, — profesora kungs netic milzeņu astoņkājiem?
  — Kāds velns tad tiem tic? — kanadietis iesaucās.
  — Daudzi cilvēki, draugs Ned.
  — Zvejnieki ne. Varbūt zinātnieki!
  — Atvainojiet, Ned. Zvejnieki un zinātnieki!
  — Es jums apgalvoju, — Konsels teica, savilcis visnopietnāko seju, — ka pats personīgi esmu redzējis lielu kuģi tāda astoņkāja norautu jūras dibenā.
  — Un jūs to redzējāt? — kanadietis vaicāja.
  — Jā, Ned.
  — Pats savām acīm?
  — Pats savām acīm.
  — Kur, ja atļaujiet zināt?
  — Senmalo, — Konsels nestomīdamies atbildēja.
  — Ostā? — Neds Lends atkal ironiski jautāja.
  — Nē, kādā baznīcā, — Konsels atteica.
  — Baznīcā! — kanadietis iesaucās.
  — Jā, draugs Ned. Tā bij kāda glezna, kur uzzīmēts tāds astoņkājis, par kādu mēs runājām.
  
  294
  
  — Jauki! — Neds Lends atsaucās smiedamies. — Konsela kungs vienkārši dzen jokus ar mani!
  — Tomēr viņam ir taisnība, — es piemetināju. — Esmu dzirdējis stāstām par šo gleznu. Bet sižets tai ņemts no kādas teikas, un jūs zināt, cik dabas zinātnei vērts tādas teikas. Bet, ja runā par nezvēriem, tad fantazija tūliņ sāk rosīties. Ne tikai to runā, ka šie astoņkāji kuģus noraujot dibenā, bet kāds Olavs Magnuss stāsta pat par jūdzi garu, vairāk salai nekā dzīvniekam līdzīgu galvkāji. Un vēl stāsta, ka Nidarosas¹ biskaps reiz uzcēlis altari uz milzīgas klints. Kad viņš savu dievkalpojumu beidzis, klints sākusi kustēties un aizgājusi atpakaļ jūrā. Tā neesot bijusi nekāda klints, bet astoņkājis.
  — Un tas ir viss? — kanadietis jautāja.
  — Nē, — es atbildēju. — Kāds cits biskaps, Bergenas Pantopidans, savukārt stāsta par astoņkāji, uz kura muguras varējis manevrēt vesels kavalerijas pulks!
  — Redzams, senlaiku bīskapi ir pratuši labi melot! — Neds Lends piezīmēja.
  — Un, beidzot, senlaiku dabas zinātnieki runā par nezvēriem, kuriem rīkle vesela jūras līča platumā un kuriem Gibraltara jūras šaurums par mazu, lai izsprauktos cauri.
  — Nu, tas tik ir kustonītis! — kanadietis atkal atsaucās.
  — Bet cik patiesības ir visos šajos nostāstos? — Konsels vaicāja.
  — Neci, mīļie draugi; mazākais tur ne, kur stāsts pārsniedz iespējmības robežas un izvēršas par pasaku vai leģendu. Tomēr nevar noliegt, ka stāstītāju fantazijām vajag būt kaut kādam cēlonim, vismaz kādai ierosmei. Jāatzīst, ka ir ļoti lieli astoņkāji un kalmari, lai arī mazāki par vaļiem. Aristotels min tāda kalmara lielumu piecas olektis, tas ir, ap trīs un desmitdaļu metra. Mūsu zvejnieki bieži dabū redzēt tādus, kuru garums pārsniedz metru un astoņdesmit centimetrus. Triestas un Monpeljē muzejos glabājas astoņkāja skeleti divu metru garumā. Pēc dabas pētnieku ziņām, tādam sešas pēdas lielam dzīvniekam taustekļi ir divdesmit septiņas pēdas gari. Ar to jau vien pietiek, lai šis radījums izskatītos kā šausmīgs nezvērs.
  — Vai viņus mūsu laikos arī vēl zvejo? — kanadietis jautāja.
  — Ja arī nezvejo, tomēr jūrnieki viņus redz. Viens no maniem draugiem — kapteinis Pols Boss Havrā apgalvo vienu tādu milzīgi lielu nezvēru
  ———————
  ¹ Tagad Trondjema. Red.
  
  295
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment