September 1st, 2009

• 289., 290., 291. lappuse
• 9/1/09 07:39 am
• Drukāšanas statistika: 31 minūte, 7184 baiti.
  
  * * *
  
  un mēs no jauna ieraudzījām zemi pie Amazones grīvas platā līča; šī upe tik milzīga, ka jūras ūdens no tās vairāk jūdzū lielā apgabalā kļūst salds.
  Mēs pārbraucām ekvatoram pāri; divdesmit jūdžu pret rietumiem palika franču kolonija Gviana, kur mēs viegli būtu atraduši patvērumu. Bet plosījās stipra vētra, augstu sitās niknas bangas, un ar vienkāršu laiviņu nebij ko domāt doties tajās. Bez šaubām, arī Neds Lends to saprata, jo par bēgšanu nerunāja. Es no savas puses arī neieminējos ne vārda par viņa nodomiem, negribēdams uzmundrināt to uz mēģinājumu, kas acīm redzami nevarēja izdoties.
  Kā atalgojumu par šo atteikšanos es guvu interesantus novērojumus. Divu dienu laikā, 11. un 12. aprilī, «Nautils» palika virs ūdens un tā tīkli izzvejoja bagātīgu lomu ar neskaitāmiem zoofitiem, zivīm un rāpuļiem.
  Dažus zoofitus bij norāvusi tīkla ķēde. Pa lielākai daļai tās bij skaistās fitoalinijas ar stāvām svītrām, sarkaniem raibumiem un brīnišķi izplestiem tausteklīšiem, starp citām šim okeana apvidum raksturīgās phyctalis protexta ar mazu cilindrisku rumpi, vertikalām svītrām un sarkaniem punktiem, rumpis nobeidzās ar brīnišķīgu taustekļu vainagu.
  Te bij arī vairāk man līdz šim nepazīstamu zivju sugu. Vispievilcīgākā no skrimšļa zivīm — jūras nēģis, piecpadsmit collu garš, ar zaļganu galvu, violetām spurām, pelēkzilganu muguru, tumšbrūnu, sudrabotu gaišplankumotu vēderu un zelta gredzentiņu ap acu zīlīti; šie pievilcīgie dzīvnieki droši vien te bij iepeldējuši no Amazones, jo dzīvo tikai saldūdeņos; tālāk ar tuberkuliem nosētās rajas asiem purniem, tievu garu asti un garu robainu durkli; nelielas, pelēki balsnējas, pusmetru garās trijstūrim līdzīgās lofijas, kurām krūšu spuras pieaugušas savādām plēvēm, tāpēc tās mazliet atgādina sikspārņus, bet ragveida dzeloņa pēc pie nāsīm tās iesaukuši par jūras degunradžiem; vēl dažas balistu pasugas, kirasavjenas, kuru raibie sāni zaigo košā zelta krāsā; gaiši violetās kapriskas, to vizmainā krāsa ir līdzīga dūju kaklu krāsai.
  Es varētu vēl pakavēties pie kaula zivīm, bet minēšu tikai vienu, kuru Konsels ne bez iemesla vēl ilgi atminējās.
  Viens no mūsu tīkliem reiz izzvejoja sevišķas sugas raju, ārkārtīgi plakanu, bez astes — tā bij pilnīgi ripai līdzīga un svēra divdesmit kilogramus. Apakšā balta, mugurpusē iesarkana, ar lieliem, apaļiem, tumšziliem, melnu gredzenu apvilktiem lāsumiem; āda tai ļoti gluma, bet astes galā
  
  289
  
  divžuburu spuras. Uz klāja izvilkta, tā kūlās un ar konvulsivām kustībām lūkoja nokļūt atpakaļ ūdenī. Ar beidzamo lēcienu tas viņai arī būtu izdevies, ja Konsels, kas no tās neparko negribēja škirties, nemestos uz to un, iekams es viņu paspēju aizkavēt, nesagrābtu zivi ar abām rokām.
  Bet tai pašā acumirklī viņš jau bij atsviests atpakaļ; gaisā izslietām kājām un paralizētu vienu auguma pusi viņš kliedza:
  — Profesora kungs! Profesora kungs! Nāciet palīgā!
  Tā bij pirmā reize, kad šis krietnais puisis neuzrunāja mani kā trešo personu.
  Mēs ar kanadieti pacēlām viņu un sākām spēcīgi berzēt; samaņu atguvis, mūžīgais klasificētājs nomurmināja aizlauztā balsī:
  — Skrimšļaino klase, nekustināmo žaunu apakšklase, klachiju nodaļa, raju dzimta, elektrisko raju ģints!
  — Jā, mīļais draugs, — es teicu, — elektriskā raja tev deva šo triecienu.
  — Lai profesora kungs nemaz nedomā, — Konsels attrauca. — Gan es atriebšos tam nelieša kustonim.
  — Kādā veidā?
  — Es viņu apēdīšu.
  Tas tai pašā vakarā arī tika izdarīts, bet vienīgi tikai aiz atriebības, jo, vaļsirdīgi sakot, gaļa bij stipri cieta.
  Nelaimīgais Konsels bij pieskāries visbīstamākai elektriskai zivij — kumanai. Šis dīvainais dzīvnieks tik labā vadītājā elementā kā ūdens citas zivis nogalina vairāk metru lielā atstatumā; tik liels elektrības spēks iemīt viņa augumā, kura virspuse aptver divdesmit septiņas kvadratpēdas.
  27. aprilī «Nautils» piebrauca tuvāk Holandes krastam iepretim Maronas ietekai. Tur brālīgā dzimtā dzīvoja vairāki lamantinu pūļi. Tie bij manoti, kas, tāpat kā dugongi un jūras govis, pieder sirenu dzimtai. Šie skaistie, rāmie un nekustīgie dzīvnieki ir seši līdz septiņi metri gari un sver ap četri tūkstoši kilogramu.
  Tai pašā dienā arī izdevīga zveja šajos dzīvnieku bagātos ūdeņos stipri papildināja mūsu iztikas noliktavas. Tīklos bij ieķērušās vairākas zivis, kurām galva nobeidzās ar ovalu, gaļīgu plāksni. Tās bij zivis piesūkļi, makreļu pasugas. Mutes plāksne tām sastāv no kustīgām, šķērseniskām sloksnītēm, zivs pa to starpu pēc patikas var izlaist gaisu un kā dēle piezīsties pie priekšmetiem.
  
  290
  
  Pēc pabeigtas zvejas «Nautils» piebrauca tuvāk krastam. Tur daudz bruņurupuču gulēja, virs ūdens izlaidušies. Tos sagūstīt ir visai grūti, jo no mazākā trokšņa tie uzmostas un harpuna viegli nelien cauri viņu biezajam bruņu kažokam. Bet nu mūsu zivis piesūkļi izrādījās par vērtīgu un drošu medību palīgu. Šis dzīvnieks ir kā dzīva makšķere, par ko nopriecātos katrs makšķernieks, kas parasti rīkojas ar auklu un ar āķi.
  «Nautila» matroži uzmauca šīm zivīm astē gredzenu — pietiekoši lielu, lai netraucētu viņu kustības, bet pie gredzena piesēja kuģa malai piestiprinātu garu auklu.
  Jūrā iemestas, zivis piesūkļi tūliņ ķērās pie sava amata darba, metās uz rupučiem un piesūcām tiem tik cieši, ka drīzāk tos varēja pārplēst nekā atraut nost. Tad zivis uzvilka atpakaļ uz kuģa un tām līdzi arī rupučus, kuriem tās bij pieķērušās.
  Tādā kārtā izvilka vairākus metrus platus un divi simti kilogramus smagus kakuanus. Tie ir bruņurupuči, pārklāti lielām, caurspīdīgām bruņām, baltiem un dzelteniem lāsumiem izraibotām, ļoti vērtīgām raga plāksnēm. Bez tam tie ievērojami arī no gastronomijas viedokļa, jo gaļa viņiem tikpat garšīga kā parastajiem bruņurupučiem.
  Ar šo zveju arī nobeidzās mūsu uzkavēšanās Amazones apkaimē; naktī «Nautils» atgriezās atpakaļ klajā jūrā.
  
  XVIII
  ASTOŅKĀJI
  
  Vairāk dienu no vietas «Nautils» brauca prom no Amerikas krastiem. Acīm redzams tas vairījās iegriezties Meksikas līcī un Antiļu jūrā. Ūdens zem kuģa tur arī netrūktu, jo jūra šajā apvīdū ir caurmērā astoņi simti metru dziļa; bet, kā likās, kapteinim Nemo nebij pa prātam šie salām piebārstītie un daudzu tvaikoņu šķērsotie ūdeņi.
  16. aprilī mēs trīsdesmit jūdžu attālumā ieraudzījām Martinikas un Gvadelupas salas. Īsu brīdi es varēju saskatīt to kalnu augstās šķautnes.
  Kanadietis atkal likās ārkārtīgi neapmierināts, jo bij rēķinājis Meksikas līcī mēģināt bēgšanu, lai vai nu sasniegtu kādu krastu, vai sastaptu kādu no tiem daudzajiem kabotažas kuģiem, kuri te braukāja no vienas salas uz otru. Bēgšana tur bij visai iespējama, ja Nedam Lendam izdotos
  
  291
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment