August 31st, 2009

• 286., 287., 288. lappuse
• 8/31/09 07:40 am
• Drukāšanas statistika: 33 minūtes, 7469 baiti.
  
  * * *
  
  — Mīļie draugi! — es iesaucos aizkustināts. — Uz visiem laikiem mēs esam vienoti savā starpā, un jums ir pilnīga tiesība mani...
  — Es šo tiesību arī gribu izmantot, — kanadietis ieminējās.
  — Kā tā? — Konsels ievaicājās.
  — Jā, — Neds Lends turpināja, — tiesību ņemt jūs līdzi, kad reiz pametīšu šo velnišķīgo «Nautilu».
  — Starp citu, — Konsels vaicāja, — vai mēs arī braucam labvēlīgā virzienā?
  — Jā, — es atbildēju, — mēs braucam saulei pretī, bet šeit saule ir ziemeļu pusē.
  — Bez šaubām, — Neds Lends piezīmēja, — bet vēl vajadzētu uzzināt, vai mēs esam Klusajā vai Atlantijas okeanā, apkuģojamā vai tuksnešainā jūrā.
  Uz to atbildēt es nevarēju un baidījos, ka kapteinis Nemo atkal aizved mūs tajā plašajā okeanā, kurš apskalo Azijas un Amerikas krastus. Viņš nobeidza savu pasaules apceļojumu un vadīja «Nautilu» atpakaļ uz to jūru, kur tas varēja būt visneatkarīgāks. Bet ja nu mēs atgriežamies Klusajā okeanā, tālu prom no visām apdzīvotām zemēm, kas tad notika ar Neda Lenda plāniem?
  Mazliet vēlāk mēs jau tikām skaidrībā par šo svarīgo jautājumu. «Nautils» brauca ātri. Polarlokam drīz vien bijām pāri un virzījāmies pret augsto Horna ragu. 31. martā pulksten astoņos vakarā mēs bijām iepretim Amerikas lejasgalam.
  Visas mūsu līdzšinējās ciešanas bij aizmirstas. Pamazām izgaisa atmiņas par ledus ieslodzījumā pavadītajām dienām. Tagad mēs domājām tikai par nākotni. Kapteinis Nemo vairs nerādījās ne salonā, ne uz klāja. Viņa palīgs katru dienu taisīja atzīmes pusložu kartē, no tām es skaidri redzēju «Nautila» virzienu. Šovakar es pārliecinājos ar lielu patiku, ka mēs braucam uz ziemeļiem pa Atlantijas okeanu.
  Arī kanadietim un Konselam es pastāstīju savus novērojumus.
  — Laba ziņa, — kanadietis teica, — bet uz kurieni īsti «Nautils» dodas?
  — To es nevaru pateikt, Ned.
  — Varbūt, ka pēc dienvidpola kapteinis mēģinās aizsniegt arī vēl ziemeļpolu un atgriezties Klusajā okeanā pa slaveno ziemeļrietumu šaurumu.
  — Par to nevarētu šaubīties, — Konsels piebilda.
  
  286
  
  — Tā ir viņa darīšana, — kanadietis sacīja. Tikai mēs viņu gan vairs turp nepavadīsim.
  — Lai nu kā, — Konsels piebilda, — bet ievērojams cilvēks ir šis kapteinis Nemo, un mums nav ko nožēlot, ka esam ar viņu iepazinušies.
  — It sevišķi, kad būsim tikuši vaļā no viņa, — Neds Lends piebilda.
  1. aprilī, kad «Nautils» īsi pirms pusdienas pacēlās virs ūdens, mēs rietumu pusē saskatījām sauszemi. Tā bij Ugunszeme, ko pirmie pasaules apceļotāji tā nosaukuši pēc daudzajām dūmu strūklām, kuras paceļas no iedzimto būdām. Šī Ugunszeme ir plašs salu kopums, ap trīsdesmit ljē garumā un astoņdesmit platumā, starp 53° 56′ dienvidu platumu un 67° 50′ un 77° 15′ rietumu garumu. Pats krasts man likās zems, bet tālumā redzēju paceļamies augstus kalnus. Man pat šķita, ka saskatu Sarmiento virsotni, kura paceļas divi tūkstoši septiņdesmit metru pār jūras līmeni kā piramidala klinšu masa ar visai smailu šķautni. Neds Lends man pastāstīja, ka pēc tā, vai smaile skaidri redzama vai tvaikos tīta, varot zināt, vai gaidāms labs vai slikts laiks.
  Šajā acumirklī kalna smaile kļuva skaidri saredzama pret debess fonu. Tas vēstīja par labu laiku, un tāds arī patiešām iestājās.
  «Nautils» nonira zem ūdens, turējās tuvu pie krasta, bet tikai dažas jūdzes brauca gar to. Pa salona vaļējo logu es redzēju garas lianas un tās pašas milzīgās fukusas, kuru dažas pasugas biju jau novērojis klajā polarjūrā; ar visām savām gludajām un lipīgajām skarām tās aizsniedza trīs simti metru lielu garumu; īstas virves īkšķa resnumā un ļoti stipras; tās dažkārt arī lietotas kuģu vajadzībām. Kāds cits augs, ko sauc par velpi, ar četri pēdu garām, koraļu atkrišņu aplipušām lapām apklāja jūras dibenu. Tās noder par ligzdām un barību neskaitāmiem dzīvniekiem un moluskiem, krabjiem un tintes zivīm.
  Pa šo audzelīgo un dzīvības pilno dibenu «Nautils» nobrauca ārkārtīgi ātri.
  Šajos ūdeņos mūsu tīkli izzvejoja vairākas skaistas aļģes, sevišķi kādu fukusas pasugu, kurai saknēs mēdz ieķerties vislabākās austeres pasaulē. Zosis un pīles desmitiem metās uz «Nautila» klāja un tūliņ tika novietotas mūsu pārtikas krājumos. No zivīm es sevišķi novēroju kaula zivis, grunduļu dzimtas, divus decimetrus garas ar balsnējiem un dzelteniem raibumiem.
  Bez tam vēl te bij sastopamas neskaitāmas meduzas un vienīgi Maluinu ūdeņos atrodamās skaistās chrizaoras. Dažas no tām bij pusapaļa
  
  287
  
  gludena saulsarga veidā ar divpadsmit vienādām, galos izmargotām svītrām; citas atkal līdzīgas kurvjiem, no kuriem graciozi liecās laukā platas lapas un gari sarkani zariņi. Tās peldēja, airēdamās ar savām četrām lapveidīgām lāpstiņām, kamēr maigo tausteklīšu pušķis plīvoja viļņos. Es ļoti vēlējos uzglabāt dažus no šiem skaistajiem zoofitiem, bet tie jau nav nekas vairāk kā mākonīši, kā ēnas, kā vienkārša parādība, kura savīst un izkūst ārpus savas ūdens dzimtenes.
  Kad Maluinu pēdējie augstumi bij nozuduši aiz apvāršņa, «Nautils» nonirās aptuveni divdesmit — divdesmit pieci metri dziļi un brauca gar Amerikas krastu. Kapteinis Nemo nerādījās.
  Līdz 3. aprilim mēs gan virs, gan zem ūdens turējāmies Patagonijas krasta tuvumā. «Nautils» aizbrauca garām Laplatas grīvas platajam līcim un 4. aprilī atradās klajā jūrā ap piecdesmit jūdžu no Urugvajas krasta. Kuģis turējās virzienā uz ziemeļiem un slaidos lokos lieca apkārt Dienvidamerikas krastu izrobojumiem. No ceļa sākuma Japanas jūrā mēs bijām jau nobraukuši pavisam sešpadsmit tūkstoši ljē.
  Ap vienpadsmitiem rītā mēs pārbraucām pāri Mežāža tropam un, turēdamies trīsdesmit septītā meridiana virzienā, aizsniedzām Frio raga platuma gradu. Nedam Lendam par lielā sirdssāpēm kapteinis Nemo vairījās no Brazilijas apdzīvotiem krastiem un reibinošā ātrumā brauca tiem garām.
  Tādā ātrumā braucām vairākas dienas un 9. apriļa vakarā atradāmies pret Sanroka ragu Dienvidamerikas vistālākajā austrumu daļā. Tur «Nautils» atkal attālinājās no krasta un aizsniedza lielāku dziļumu tajā zemūdens ielejā, kura stiepjas gar Siera-Leona ragu un Afrikas krastiem. Šī ieleja pie Antiļu salām sadalās divās joslās un pret ziemeļiem nobeidzas ar plašu deviņi tūkstoši metru lielu dziļumu. Ap šo vietu līdz pat mazajām Antiļu salām okeana ģeoloģiskais šķērsgriezums rāda seši kilometri augstu klinšu krauju, bet pretim Zaļā raga salām otru ne mazāk ievērojamu sienu, kura tādā kārtā ieslēdz visu nogrimušo Atlantidas kontinentu. Šīs bezgala plašās ielejas dibenā slejas vairāki kalni, kas pieškir sevišķi krāšņu izskatu šai zemūdens pasaulei. Es to visu uzzināju no «Nautila» bibliotekā atrodamām, laikam gan kapteiņa Nemo paša rokas zīmētām un personīgām vajadzībām lietojamām kartēm.
  Divas dienas no vietas «Nautils», ar savu slīpo plātņu palīdzību nolaidies dziļumā, visādā augstumā un dažādos virzienos apbraukāja šos platos un tuksnešainos ūdens klajumus. Bet 11. aprilī tas piepeši atkal pacēlās
  
  288
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment