August 14th, 2009

• 254. lappuse
• 8/14/09 10:07 am
• Drukāšanas statistika: 13 minūtes, 2690 baiti.
  
  Piezīme. Grāmatā komats kļūdaini ielikts pēc tuksnes, nevis uzreiz pēc vārda: «negalvoju ,— es».
  
  * * *
  
  siltas vislielākajā aukstumā. Taču pietika jau tikai nolaisties dažus metrus zem ūdens līmeņa, lai atrastu viegli paciešamu temperaturu.
  Pirms diviem mēnešiem mēs šajos platuma grados būtu pieredzējuši nebeidzamu dienu, bet palaban nakts jau bij divi trīs stundas gara, un vēlāk šajos pola apvidos iestāsies veselus sešus mēnešus nepārtraukta tumsa.
  15. martā mēs nobraucām garām paralelei, uz kuras atrodas Jaunšotlandes un Dienvidorkneju salas.
  16. martā ap astoņiem rītā, turēdamies piecdesmit piektā meridiana virzienā, «Nautils» pārbrauca Dienvidpola lokam. Ledus mūs ieslēdza no visām pusēm un aizsprostoja apvārsni. Tomēr kapteinis Nemo spraucās cauri spraugām citai pēc citas un turpināja ceļu vēl tālāk.
  — Uz kurieni īsti viņš dodas? — es jautāju.
  — Uz priekšu, — Konsels atbildēja. — Tomēr, kad tālāk vairs nebūs iespējams, viņš apstāsies.
  — Nu par to es negalvoju ,— es iebildu.
  Atzīstos vaļsirdīgi, ka šī dēkainā ekskursija man ārkārtīgi iepatikās. Nevaru pasacīt, cik ļoti mani aizgrāba jauno apvidu brīnišķais skaistums. Ledus bij izveidojies viskrāšņākajās formās. Vietām tas bij sagrupējies it kā kāda austrumnieku pilsēta ar neskatāmām mošejām un minaretiem; citur kā zemestrīces sagrauta un gruvešos pārvērsta pilsēta. Nemitīgi mainošas ainavas, slīpo saules staru apmirdzētas vai arī pelēkas miglas un sniega puteņu aizklātas. Un tad no visām pusēm sprādzienu troksnis, veselu ledus kalnu sabrukumi, pie kam ainavas mainījās kā fantastiska gaismas caurstrāvota milzu panorama.
  Kad «Nautils» uz brīdi iegrima, lai izvairītos kādam sagruvumam, visi šie trokšņi zem ūdens bij dzirdami drausmīgi spalgi, bet lejup šļūdošās ledus masas bīstami saviļņoja ūdeni līdz pašiem okeana dziļumiem. «Nautilu» šūpoja un svaidīja kā trakojošu elementu varā pamestu kuģi. Bieži vien, neredzēdams nekādu izeju, es iedomājos, ka nu mēs esam cietumnieki uz visiem laikiem; bet, instinkta vadīts, kapteinis Nemo pēc vismazākajām pazīmēm ikreiz atrada kādu jaunu spraugu. Nekad viņš nekļūdījās, novērodams sīkās zilganās ūdens svītras ledus kalnos. Tad es vairs nešaubījos, ka viņš ar savu «Nautilu» jau agrāk apbraukājis šīs antarktiskās jūras.
  Taču 16. martā ledus klajums galīgi aizšķēršļoja mums ceļu. Tas vēl nebij mūžīgais ledus, bet aukstuma cieši sasaldētais ledus lauks. Tomēr kapteini Nemo arī šis šķērslis neaizturēja; ar šausmīgu spēku «Nautils» devās ledus laukā. Kā ķīlis tas šķēla pušu kraukstošo trauslo masu. Tas bij it kā bezga-
  
  254
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment