August 3rd, 2009

• 219. lappuse
• 8/3/09 06:15 am
• Drukāšanas statistika: 10 minūtes, 2394 baiti.
  
  Piezīme. Ļoti iespējams, ka grāmatā ir drukas kļūda: «nokrustījušas pār», loģiskāk būtu «nokrustījušas par».
  
  * * *
  
  — Skat, profesora kungs! — viņš teica laipnā balsī. — Es meklēju jūs. Vai jūs zināt Spānijas vēsturi?
  Ja viņš man vaicātu, vai es zinu savas paša valsts vēsturi, tad tomēr tādos apstākļos, kā patlaban atrados — apmāktu prātu un apjukušu galvu, — nespētu atbildēt ne vārda.
  — Jūs taču dzirdējāt manu jautājumu, — kapteinis Nemo atsāka. — Vai jūs zināt Spānijas vēsturi?
  — Ļoti vāji, — es atteicu.
  — Ak šie zinātnieki, viņi nezina, — kapteinis teica. — Bet sēstieties taču, — viņš piebilda, — es jums pastāstīšu pievilcīgu epizodi no šīs vēstures.
  Kapteinis izstiepās uz dīvana. Es pakrēslā mechaniski novietojos viņam līdzās.
  — Profesora kungs, — viņš sacīja, — uzklausiet labi. Šis stāsts zināmā mērā interesēs jūs tāpēc, ka apgaismo kādu jautājumu, kuru jūs pats, bez šaubām, nevarat atrisināt.
  — Klausos, kapteiņa kungs, — es atteicu, nesaprazdams, kas manam stāstītājam nodomā, un jautādams sev, vai šis notikums tikai nestāv sakarā ar mūsu bēgšanas plāniem.
  — Profesora kungs, — kapteinis Nemo atsāka, — ja jūs atļaujat, iesāksim ar 1702. gadu. Jums būs zināms, ka jūsu karalis Ludviķis XIV bij pārliecināts, ka pietiek viena viņa mājiena, lai Pirenejus ietriektu zemē, un tāpēc iedomājās spāniešiem uzspiest sava dēla dēlu, Anžujas hercogu. Šim hercogam, kurš kā Filips V valdīja diezgan nelaimīgi, nācās cīnīties arī pret spēcīgo ārējo ienaidnieku. Patiešām, gadu pirms tam Holande, Austrija un Anglija Hagā bij noslēgušas savstarpējas savienības līgumu ar nolūku Filipam V noraut kroni un uzlikt to galvā kādam erchercogam, kuru tās jau iepriekš bij nokrustījušas pār Kārli III. Spānijai nu bij jācīnās pret šo savienību. Bet viņai nebij ne karaspēka, ne kuģu. Taču naudas tai bij papilnam, ja tikai tās galioniem ar Amerikas zelta un sudraba kravu laimētos iekļūt Spānijas ostās. Tātad 1702. gada beigās tā gaidīja pienākam kuģus ar dārgu kravu, kurus pavadīja divdesmit trīs kuģu liela franču flote admiraļa Šato-Reno vadībā, tāpēc ka apvienoto ienaidnieku kuģi jau braukāja pa Atlantijas okeanu.
  Šiem kuģiem vajadzējis pienākt Kadisā, bet admiralis, dabūjis zināt, ka tajos apvidos redzēta angļu flote, nodomājis aizsniegt kādu Francijas ostu.
  
  219
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment

• 220., 221. lappuse
• 8/3/09 04:31 pm
• Drukāšanas statistika: 20 minūtes, 4763 baiti.
  
  * * *
  
  Spāniešu kuģu komandieri protestējuši pret tādu nodomu. Tie prasījuši, lai noved viņus Spānijas ostā, bet, ja Kadisā nav iespējams, tad uz Vigo, kas atrodas pie Spānijas ziemeļaustrumu krasta un nav vēl bloķēta.
  Admiralis Šato-Reno, diemžēl, piekāpies šai prasībai, un galioni iegriezušies Vigo jūras līcī.
  Par nelaimi šim līcim ir gluži atklāts un neapsargājams reids. Bij jāsteidzas izkraut galionus pirms sabiedroto flotes ierašanās; laika tam arī būtu pieticis, ja to netraucētu piepeši iedegusies nožēlojama sāncensība.
  — Vai jūs saprotat labi notikumu sakarīgu risinājumu? — kapteinis Nemo jautāja.
  — Pilnīgi, — es atbildēju, vēl vienmēr nesaprazdams, ar kādu nolūku kapteinis Nemo man stāsta šo vēsturisko stāstu.
  — Es turpināšu. Redziet, kā tas notika. Kadisas tirgotājiem bij privileģija saņemt itin visas preces, kas nāk no Rietumindijas. Tāpēc zelta stieņu izkraušana Vigo ostā bij pretrunā ar viņu tiesībām. Viņi steidzās uz Madridi žēloties; gļēvais Filips V arī piekāpās, izkraušanas darbi tika apturēti un kuģi sekvestrēti Vigo reidā tik ilgi, kamēr ienaidnieki būs projām un flote varēs doties uz Kadisu.
  Bet pa šā strīdiņa laiku — 1702. gada 22. oktobrī angļu flote piepeši iebrauca Vigo jūras līcī. Par spīti ienaidnieka pārspēkam admiralis Šato-Reno cīnījās varonīgi; bet, redzēdams, ka kuģiem ar zelta kravu jākrīt ienaidnieka rokās, viņš aizdedzināja un nogremdēja tos ar visu neapvērtējami dārgo kravu.
  Kapteinis Nemo apklusa. Atzīstos, ka tomēr nesapratu vēl, kāda daļa man pie šā notikuma.
  — Nu, un tad? — es vaicāju.
  — Un tad — mēs patlaban esam Vigo jūras līcī, Aronaksa kungs, — kapteinis Nemo atbildēja, — un jums tikai atliek noiet aplūkot šo brīnumu.
  Kapteinis piecēlās un aicināja mani tam sekot. Man bij laiks saņemties. Es paklausīju. Salons bij tumšs, bet logos atspīda spilgti apgaismotie ūdeņi. Es skatījos.
  Pusjūdzi tālu visapkārt «Nautilam» ūdens likās elektriskās gaismas piesūcināts. «Nautila» matroži skafandrās ložņāja pa samelnējušām kuģu drupām un vēla laukā pussapuvušas mucas un sadauzītas kastes. No šīm kastēm un mucām bira laukā zelta un sudraba stieņi, lija veselas piastru un dārgakmeņu straumes, pārklādamas smilkti visapkārt. Apkrāvušies ar
  
  220
  
  šo dārgo laupījumu, matroži nāca uz «Nautilu», bet tur, nastas nometuši, griezās atkal atpakaļ nebeidzamā sudraba un zelta zvejā.
  Tagad es sapratu. Te bij 1702. gada 22. oktobra kaujas lauks. Te nogrimuši galioni ar Spānijas valdībai nodomāto kravu. Šurp kapteinis Nemo atbrauca laiku pa laikam pēc vajadzības papildināt dārgumu krājumus, ko es biju redzējis uz «Nautila». Tikai viņš vienīgais un bez dalībniekiem bij šo dārgumu izmantotājs.
  — Vai jūs, profesora kungs, varējāt iedomāties, — viņš smaidīdams jautāja, — ka jūra slēpj šādas bagātības?
  — Es zināju, — es atbildēju, — ka pēc aprēķiniem jūras ūdeņi satur sevī ap divi miljoni tonnu sudraba.
  — Bez šaubām; bet izdevumi, šo sudrabu iegūstot, pārsniedz paša sudraba vērtību. Turpretī šeit man tikai jāsavāc tas, ko cilvēki pazaudējuši, un ne tikai šajā Vigo līcī vien, bet vēl tūkstoš citās manā zemūdens kartē apzīmētās kuģu bojā ejas vietās. Tagad jūs saprotat, ka es esmu miljardiem bagāts?
  — Saprotu, kapteiņa kungs. Tomēr, atļaujiet man aizrādīt, ka, izmantodami tieši Vigo jūras līci, jūs esat aizsteidzies priekšā kādai cita sāncenša sabiedrībai.
  — Kādai?
  — Sabiedrībai, kura saņēmusi no Spānijas valdības tiesību meklēt un izcelt nogrimušos zelta galionus. Akcionarus pievelk cerība uz milzīgu ieguvumu, jo nogrimušās bagātības vērtē uz pieci simti miljoniem.
  — Pieci simti miljoni! — kapteinis Nemo atbildēja. — Kādreiz tie bij, bet tagad vairs nav.
  — Patiešām, — es teicu, — un tāpēc labs padoms šiem nabaga akcionariem būtu īsts žēlsirdības darbs. Bet, kas zina, vai viņi to maz ar pateicību saņems? Spēlmaņi galvenā kārtā nenožēlo vis zaudēto naudu, bet savas zaudētās cerības. Viņu man mazāk žēl, drīzāk gan to tūkstošu trūkumcietēju, kuriem šie saprātīgi izlietotie miljoni nāktu par svētību, kamēr tagad tie paliek bez jebkādas nozīmes.
  Es vēl nebiju pabeidzis izteikt savu nožēlu, kad jau samanīju, ka esmu aizskāris kapteini Nemo.
  — Bez nozīmes! — viņš atsaucās, mazliet satraukts. — Jūs domājat, ka šīs bagātības pazudušas, ja tās nonāk manās rokās? Jums šķiet, ka es šos dārgumus ievācu pats sev? Kas jums saka, ka es tos neizlietoju labam
  
  221
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment