purvainais
purvainais
purvainais - July 9th, 2009
July 9th, 2009
- 135., 136., 137. lappuse
- 7/9/09 08:31 pm
- Kliketī klik: 38 minūtes, 6997 baiti.
* * *
dzelteni, kakls smaragda zaļš, krūtis un vēderiņš kastaņbrūni. Tā asti greznoja divas krāšņas, pūkainas, izliektas spalvas, apbrīnojami maigas, — tās papildināja putna jau tā brīnišķīgo skaistumu, tāpēc arī iedzimtie šo putnu nosaukuši par «saules putnu».
Es karsti vēlējos nogādāt pēc iespējas drīzāk šo reti sastopamās paradizes putnu sugas eksemplaru uz Parizi un uzdāvināt Botaniskajam dārzam, kuram dzīva tāda nebij neviena.
— Laikam gan tas ir rets radījums? — apvaicājās arī kanadietis tādā balsī, kā jau mednieks, kas medījuma skaistumu vērtē ļoti zemu.
— Pavisam rets, krietnais biedri, un vēl retāk laimējas viņu sagūstīt dzīvu. Pat nogalināti šie putni noder kā ievērojams tirdzniecības priekšmets. Tāpēc arī iedzimtie iemācījušies viltot tos tāpat, kā vilto pērles un dimantus.
— Kā! — Konsels iesaucās. — Viņi taisa viltotus paradizes putnus?
— Jā, Konsel.
— Un profesora kungam ir zināms, kā iedzimtie to dara?
— Pilnīgi. Austrumu musona1 laikā paradizes putni pazaudē astes krāšņās malējās spalvas, ko dabas zinātnieki sauc par «subatcaires» spalvām. Šīs spalvas tad nu putnu «viltus naudas taisītāji» uzlasa un veikli pielipina kādai nabaga papagaiļa mātītei, protams, vispirms izplūkuši viņas pašas rotu. Pēc tam viņi nokrāso šuvi, pašu putnu nolako un tad šo savas rūpniecības dīvaino produktu sūta uz muzejiem un Eiropas retumu cienītājiem.
— Labi! — Neds Lends piezīmēja. — Ja tas arī nav īsts putns, taču spalvas ir īstas. Un, tā kā tāds priekšmets nav domāts ēšanai, tad lielu nelaimi es tur neredzu.
Mana vēlēšanās ar šā paradizes putna ieguvumu gan bij apmierināta, bet kanadiešu mednieka vēl nebūt ne. Par laimi ap pulksten diviem Nedam Lendam laimējās nošaut lielu meža cūku, ko zoologi sauc par «bari-utan-gu». Dzīvnieks nāca, kā saukts, lai sniegtu mums īsta četrkāja gaļu un tika ar pateicību saņemts. Neds Lends bij ārkārtīgi lepns uz savu meistara šāvienu — elektriskās lodes ķerta, meža cūka uz vietas bij beigta.
Kanadietis to nodīrāja, uzšķērdis rūpīgi iztīrīja un vakariņu mielasta paredzētām kotletēm nogrieza sevišķu gabalu. Tad medības sākās no jauna, un kā Neds Lends, tā Konsels parādīja savu izmaņu. Un, tiešām, pa krūmā-
———————
1 Vēji, kas periodiski maina savu virzienu. Red.
135
jiem ložņādami, abi draugi uzgāja pūli ķenguru, kas laidās bēgt, lecot atsperdamies uz savām elastīgajām pakaļkājām. Tomēr tik ātri šie kustoņi nevarēja paskriet, lai elektriskā lode viņus nepanāktu.
— Ak profesora kungs! — Neds Lends iekliedzās īstā mednieka sajūsmā. — Kas par lielisku medījumu, it sevišķi ja to izsautē. Kas par ieguvumu «Nautila» pārtikas krājumam! Divi! trīs! — veseli pieci! Un, ja es vēl iedomājos, ka mēs vieni paši notiesāsim visu šo gaļu, bet tie plānprātiņi tur uz kuģa nedabūs ne kripatiņas!
Man liekas, ja runas plūdi to neaizkavētu, tad kanadietis sajūsmas ekstazē apšautu vai visu ķenguru baru. Bet viņam pietika ar kādu duci šo somnesēju, kas pēc Konsela klasifikacijas pieskaitāmi somaino zīdītāju dzimtai. Šie ķenguri nebij lieli, tā bij ķenguru-zaķu apakšdzimta, kas parasti mājo kādā koka dobumā un lec ārkārtīgi ātri. Bet, lai arī paši mazi, gaļa tiem tomēr apbrīnojami garda.
Mēs bijām ļoti apmierināti ar savu medību panākumiem. Sajūsminātais Neds ieteica rīt atkal atgriezties šajā brīnišķīgajā salā, kur viņš bij gatavs iznīcināt visus ēšanai noderīgos četrkājus. Bet viņš nebij rēķinājies ar varbūtējiem atgadījumiem.
Ap sešiem vakarā bijām atkal krastmalā. Mūsu laiva stāvēja uz sēkļa parastajā vietā. Un divas jūdzes no krasta «Nautils» kā garens klints bluķis rēgojās virs ūdens.
Nevilcinādamies Neds Lends ķērās pie svarīgā vakariņu sagatavošanas darba. Viņš bij īsts meistars pavāra mākslā. Uz oglēm ceptās «bari-utanga» kotletes drīz vien tīkami piesmaržoja visu gaisu.
Tad es samanīju, ka sāku iet kanadieša pēdās. Arī es jūsmoju par ceptas cūkas gaļas gabalu! Lai piedod man, tāpat kā es piedevu meistaram Lendam, un to pašu motivu pēc.
Ēdiens tiešām bij lielisks. Divas ūbeles papildināja šo svētku mielastu. Sago mīkla, maizes koka maize, daži mango augļi, pusducis ananasu un norūgusi kokosa riekstu sula mūs padarīja pavisam līgsmus. Man pat šķiet, ka manu cienījamo biedru galvas nebij vairs gluži skaidras.
— Ja nu mēs šovakar neatgrieztos uz «Nautila», — ieminējās Konsels.
— Bet ja mēs pavisam neatgrieztos? — Neds Lends piebilda.
Šajā acumirklī kāds akmens nolidoja pie mūsu kājām un spēji pārtrauca harpunista priekšlikumu.
136
XXII
KAPTEIŅA NEMO ZIBENS
Mēs visi trīs nepieceldamies paskatījāmies uz meža pusi — es, apturēdams roku pusceļa uz muti, Neds Lends, nobeigdams savus virēja pienākumus.
— Akmens nekrīt no debesīm, — Konsels teica, — vai arī tādā gadījumā tos sauc par aerolitiem.
Otrs rūpīgi nogludināts akmens izsita Konselam garšīgu putna kājiņu no rokas un ar to pievērsa vēl vairāk uzmanības viņa piezīmei.
Visi trīs, pietrūkušies kājās, piespieduši šautenes pie pleca, mēs bijām gatavi atbildēt katram uzbrukumam.
— Vai tie varētu būt pērtiķi? — Neds Lends iesaucās.
— Gandrīz, — Konsels mierīgi atteica. — Tie ir mežoņi.
— Uz laivu! — es saucu, pats virzīdamies turp.
Mums tiešām neatlika nekas cits kā atkāpties: pāra desmit, lokiem un lingām bruņojušies, iedzimtie parādījās kāda mežiņa malā, kurš aizslēpa apvārsni labajā pusē tikko simts soļu attālu.
Mūsu laiva bij asis desmit no mums.
Mežoņi netuvojās skriešus, bet no viņu izturēšanās bij sagaidāms tas ļaunākais. Bultas un akmeņi lidoja uz mums.
Neds Lends neparko negribēja pamest savākto pārtiku. Par spīti draudošajām briesmām viņš pamiedza cūku vienā un ķengurus otrā padusē, bet ar visu to tomēr vēl diezgan ātri tika uz priekšu.
Pēc divām minutēm mēs jau bijām krastmalā. Vienā acumirklī medījums bij novietots laivā, tā ūdenī un abi airi rokās. Mēs nepaguvām pabraukt divas kabeļtauvas tālu, kad kāds simts mežoņu žestikulēdami un kaukdami metās līdz viducim ūdenī. Es palūkojos, vai viņu aurošana neizvilinās kādu cilvēku uz «Nautila» klāja. Nē, neviens nebij redzams. Klajā jūrā iegūlis, lielais kuģis palika tukšs, kā bijis.
Brīdi vēlāk mēs jau kāpām uz «Nautila». Ieejas lūka bij vaļā. Laivu piesējuši, mēs nokāpām kuģa iekšienē.
Es iesteidzos salonā, no kurienes atskanēja daži akordi. Kapteinis Nemo, pār savu instrumentu noliecies, likās pavisam aizmirsies muzikas ekstazē.
— Kaptein! — es viņam uzsaucu.
Viņš nedzirdēja.
137
-
0 commentsLeave a comment
Powered by Sviesta Ciba
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
perkons. Es pat mēģināju kaut ko uzrakstīt, bet sapinos definīcijās (ko īsti uzskatīt par problēmu) un kautrīgumā (nevar taču tā visu par sevi atklāt). Un neuzrakstīju.
