June 11th, 2009

• Par gudrību «pa dzīvi»
• 6/11/09 02:57 pm
• 95 pievērsa uzmanību komentators sarīkotajai aptaujai par gudrību. Vispār ļoti interesanta aptauja, rezultāti interesanti.
  
  Es māku salabot ūdenskrānu, un esmu to vairākas reizes darījis; taču uzskatu, ka šī īpašība man drīzāk dzīvē ir traucējusi, nekā palīdzējusi, tātad — tā nav gudrības pazīme, IM[not-so-H]O.
  
  Manuprāt, īstas gudrības pazīme ir 1) mācēt salabot krānu; un vienlaicīgi 2) mācēt atrast kādu, kurš labāk, ātrāk, efektīvāk salabos krānu. Un mācēt pareizi izvēlēties starp šiem variantiem pēc apstākļiem. Un nodarboties ar savām lietām, nevis ar krānu labošanu bezjēgā.
  
  Man vēl gribas pastāstīt par savu pieredzi samērā saistītā sfērā, kad es pirms dažiem gadiem kādas 2 nedēļas viens pats laukos nojaucu veco malkas šķūni un uzcēlu jauno. Es ticu, ka manā draudzīgajā profilā pat ir galerija ar šās būves bildēm. Nu lūk. Skatoties atpakaļ, es ticu, ka daudz labāk būtu bijis tomēr noalgot/sarunāt kādu palīgu, vai pat vairākus cilvēkus, kuri to izdara manā vietā. It kā. No otras puses, bija vispār interesanti, un beigās kaut kāda dīvaina «akomplišmentīga» sajūta. Tas nekas, ka pamati šķībi un jumts slīps, bet labi stāv un nau vēl izkustējies ne par centimetru.
  
  Un vēl pēc tām nedēļām jutos ļoti labi atpūties un izvēdinājis galvu.
  
  Hmm, mājas jumts tur arī prasās nomaināms... vai tik nevajadzētu uz kādu mēnesi aizbraukt, un pašam to nomainīt... hmm.
  Tags: gudrība, krāns, šķūnis
• 0 commentsLeave a comment

• 53., 54., 55. lappuse
• 6/11/09 10:30 pm
• Plkst. 21.49 — 22.26.
  Drukāšanas statistika: 6277 simboli, 37 minūtes.
  
  Ja redzi kļūdu, tad nekavējies ne mirkli — ziņo komentāros!
  
  * * *
  
  — Gluži otrādi, profesora kungs! — harpunists tiepās. — Ja negribam ļaut, lai mūs nobendē, mums katrā ziņā kaut kas jādara.
  — Nu, bet kas tad, meistar Lend?
  — Mēģināt izglābties.
  — Grūti jau nākas izbēgt no sauszemes cietuma, bet izglābties no zemūdens cietuma man liekas pavisam neiespējams.
  — Nu, Ned, — Konsels jautāja, — ko jūs varat atbildēt profesora kungam? Es negribu ticēt, ka amerikanietim jebkādā gadījumā pietrūktu padoma!
  Redzami apjucis, harpunists klusēja. Izbēgt tādos apstākļos, kādos atradāmies, bij pilnīgi neiedomājams. Bet kanadietis ir pa pusei francuzis, un Neds Lends to labi pierādīja ar savu atbildi.
  — Tātad, Aronaksa kungs, — viņš atsāka pēc brīža pārdomām, — jūs nevarat vis iedomāties, kas jādara cilvēkam, kurš nespēj izbēgt no sava cietuma?
  — Nē, mans draugs.
  — Bet tas taču ir visai vienkārši. Viņam jāierīkojas pēc iespējas ērtāk turpat.
  — Patiešām! — Konsels iesaucās. — Labāk tad palikt kuģī nekā atrasties zem tā vai virs tā.
  — Bet tikai pēc tam, kad izmests laukā cietuma priekšnieks, sargi un slēdzēji, — Neds Lends piebilda.
  — Kā, Ned? Jūs nopietni domājat sagrābt šo kuģi?
  — Ļoti nopietni, — kanadietis atteica.
  — Tas nav iespējams!
  — Kāpēc gan ne, kungs? Jāpalaižas tikai uz izdevīgu gadījumu, un tad es neredzu, kas mūs varētu aizkavēt veikt savu nodomu. Viņu šajā mašinā nebūs vairāk par divdesmit cilvēkiem, un tie, es domāju, nespēs vis atsist divus frančus un vienu kanadieti.
  Labāk jau bij harpunista projektus pielaist nekā strīdēties ar to. Un tāpēc es tikai iebildu:
  — Nogaidīsim no sākuma, meistar Lend, un tad jau redzēsim. Bet līdz tam, es lūdzu, savaldiet savu nepacietību. Te jārīkojas tikai ar viltību, un ar savu pārsteidzību jūs nekā nevarat līdzēt. Apsolieties, ka, pārāk neskaizdamies, padosieties mūsu liktenim.
  — To es jums apsolos, profesora kungs, — Neds atteica ne visai pārlie-
  
  53
  
  cinošā balsī. — Neviens lamu vārds nenāks pār manām lūpām, neviens rupjš žests nenodos mani, lai arī mūsu ēdināšana nenotiktu vēlamā kārtībā.
  — Neaizmirstiet savu solījumu, — es piezīmēju kanadietim.
  Ar to mūsu diskusija tika nobeigta, un mēs katrs par sevi nodevāmies savām domām. Atzīstos, ka par spīti visiem kandieša apgalvojumiem es šajā ziņā neloloju nekādas cerības. Es neticēju tādiem izdevīgiem gadījumiem, par ko Neds Lends bij runājis. Tik izveicīgi vadītam zemūdens kuģim bij vajadzīgs liels skaits ļaužu, un cīņas gadījumā mēs varējām būt vājākā puse. Bet vispirms tad jābūt brīviem, un mēs taču nebijām tādi. Es pat neredzēju nekāda ceļa, kā izkļūt no šīs hermetiski noslēgtās dzelzs kajites. Jau tāpec vien, ka šim dīvainajam kapteinim neapšaubāmi glabājams kāds noslēpums, viņš neļaus mums brīvi staigāt pa klāju. Un tad — vai viņš varmācīgā kārtā lūkos atsvabināties no mums vai arī kādu dienu izmetīs kādā neapdzīvotā zemes stūrī? Tas nebij uzminams. Visas šīs hipotezes bij pieņemamas, un tikai tāds harpunists varēja cerēt atgūt brīvību.
  Es nomanīju — jo Neds Lends vairāk domāja, jo piktāks viņš kļuva. Bij dzirdams, ka arvien skaļāki lāsti lauzās pār viņa lūpām un tā žesti atkal sāka palikt draudoši. Viņš pietrūkās kājās, skraidīja kā satraukts zvērs pa krātu, spārdīja sienu ar kāju un dauzīja ar dūri. Bet laiks aizritēja, izsalkums atkal lika sevi smagi just, apkalpotājs nerādījās. Ja viņiem bij labi nodomi ar mums, tad pārāk ilgi tie aizmirsa, ko esam pārdzīvojuši slīkstot.
  Sava tukšā, veselīgā vēdera krampju mocīts, Neds Lends uzbudinājās arvien vairāk un vairāk. Par spīti viņa dotajam vārdam es sāku baidīties eksploziju, ja viņam tagad gadītos sastapt kādu no kuģa ļaudīm.
  Divu stundu laikā kanadieša dusmas vēl pieauga. Viņš sauca, viņš kliedza, bet velti. Dzelzs plākšņu durvis bij kurlas. Es nedzirdēju ne to vismazāko troksnīti šā kuģa iekšienē, tas likās pilnīgi izmiris. Viņš stāvēja uz vietas, citādi es būtu manījis, kā dreb kuģa korpuss, skrūvēm griežoties. Bez šaubām, ūdens bezdibeņos nogrimis, tas vairs nepiederēja zemei. Šausmas pārņēma šajā drūmajā klusumā.
  Es nedrīkstēju domāt par to, cik ilgi mums nāksies palikt karcerī, vientuļi ieslodzītiem. Cerības, kas bij modušās, satiekoties ar kapteini, pamazām izgaisa. Šī cilvēka laipnais skatiens, viņa augstsirdīgā seja un cēlā izturēšanās, — viss tas man zuda no atmiņas. Es iedomājos šo noslēpumaino personu tādu, kādai tai nenovēršami jābūt, — cietsirdīgu un nežēlīgu. Es jutu, ka šis cilvēks dzīvo ārpus cilvēces, nav pieejams nekādai līdzcietīb-
  
  54
  
  bai, nepielūdzams cilvēku ienaidnieks; pret cilvēkiem, šķiet, viņš jūt nesamierināmu naidu.
  Bet vai šis cilvēks patiešām grib, lai mēs aizejam bojā, šajā šaurajā cietumā ieslodzīti, pakļauti visiem bada trakuma radītiem briesmīgajiem vilinājumiem? Šī šausmīgā doma uzmācās ar neatvairāmu spēku, iedomas varā es itin kā slīgu drausmīgā nebūtībā. Konsels palika mierīgs. Neds Lends rēca.
  Šajā acumirklī ārā atskanēja troksnis. Soļo dunēja uz metala platēm. Aizšaujamie tika atvilkti, atkal parādījās kalpotājs.
  Iekams es paspēju aizkavēt, kanadietis pielēca nelaimīgajam klāt, nogāza to zemē un sagrāba aiz rīkles. Kalpotājs likās noslāpstam šajos briesmīgajos skavienos.
  Konsels piesteidzās un mēģināja atraut harpunista rokas no gandrīz noslāpētā upura, es traucos viņam palīdzēt, bet piepeši mani pienagloja uz vietas vārdi, izteikti franču valodā:
  — Palieciet mierā, meistar Lend, un arī jūs, profesor, uzklausiet mani.
  
  X
  
  JŪRAS CILVĒKS
  
  Runāja kuģa kapteinis.
  To izdzirdis, Neds Lends tūliņ pietrūkās kājās. Kalpotājs tikko dzīvs pēc kunga dotās zīmes grīļodamies aizgāja. Kapteiņa vara uz kuģa acīm redzot bij tik liela, ka šis cilvēks nekādi neizrādīja savas dusmas, ko, bez šaubām, juta pret kanadieti. Konsels — negribot ieinteresēts — un es — apstulbis — abi klusi gaidījām, kā tad viss īsti beigsies.
  Pret galda stūri atspiedies, rokas sakrustojis, kapteinis cieši mūs uzlūkoja. Vai viņš vilcinājās runāt? Varbūt viņš nožēloja franču valodā teiktos vārdus? Tas arī bij ticams.
  Pēc klusuma brīža, ko traucēt mums nevienam nenāca ne prātā, viņš atkal ierunājās:
  — Kungi, — viņš teica rāmā, bet pārliecinošā balsī, — es runāju tikpat labi franciski, angliski, vāciski un latiniski. Es būtu varējis atbildēt jums jau mūsu sastapšanās pirmajā brīdī, bet vispirms gribēju iepazīt jūs un sevī visu apsvērt. Jūsu četrkārtējais, saturā vienādais nostāsts mani pārlie-
  
  55
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment

• Riņķīga atgriešanās pie sāpoša zoba uz ceļa
• 6/11/09 11:51 pm
• Tā, atgriežoties pie mana vakardienas saraksta.
  
  3. Samaksāt mobilo, internetu, līzingu un kredīta izmantošanu. DĀN.
  4. Iedrukāt 2 lappuses no tās pašas grāmatas. DĀN.
  6. Ierakstīt vismaz 2 pašsmadzeņpisošus, gruzonīgus, negatīvisma pilnus ierakstus klabē. NOT DĀN.
  
  Ē, hmm, šito te, ... negatīvismu tagad vajag kaut kādu uzrakstīt. Bet nerakstās, tad kad to vajag.
  
  Mans pirmdien kanāliztīrītais zobs sāp, sestdien došos uz endodentijas (zobu kanāli) procedūrām. Un ibumetīnam [pa]lielos daudzumos IR blakusefekti.
  
  Kad tā gadās, ka man zobārsta krēslā uzbrūk sāpes, es atceros filmiņu Powers of Ten (IMDB: Powers of Ten (1977)), atceros, ka es esmu tikai puteklis visuma mērogos, ka manas sāpes nav nekas. Ka manas sāpes rodas no lepnības un iedomības, ka pieticība ir mans īstais ceļš. Un sāpes atkāpjas. Ne pavisam atkāpjas, bet daļēji. Jo lepnību jau tik viegli no sevis nevaru izdzīt. Jo es tikai miglaini redzu savu diženās pieticības apgaismoto laimes ceļu, un vēl nestabilāk sekoju tam.
  Tags: 10, dao, powers of ten, riņķis, zobi
• 0 commentsLeave a comment