March 16th, 2009

• 32., 33. lappuse
• 3/16/09 07:21 am
• Drukāts no 7.00 līdz 7.20 (no rīta).
  
  * * *
  
  — Ned Lend, — kapteinis vaicāja, — vai jums bieži gadījies dzirdēt vaļu saceltu troksni?
  — Bieži, kaptein, bet vēl nekad es neesmu sastapis vali, kas, parādoties vien, ienestu man divus tūkstošus dolaru.
  — Jā, jums ir tiesības uz balvu. Bet sakiet, vai šis troksnis ir līdzīgs tam, kas rodas, kad valis izšļāc ūdeni pa nāsīm?
  — Ļoti līdzīgs, kaptein, tikai nesalīdzināmi stiprāks. Nav ne mazāko šaubu, ka mums darīšana ar vali. Ar jūsu atļauju, — Neds piebilda, — rīt ap saules lēktu parunāsim ar viņu pāris vārdu.
  — Ja vien viņš vēlēsies jūs uzklausīt, Ned, — es nedroši ieminējos.
  — Kad tikai man izdotos piekļūt viņam četru harpunu garuma tuvu, — kanadietis iesmējās, — tad tam gribot negribot nāktos mani uzklausīt.
  — Tādā gadījumā man būs jādod jūsu rīcībā laiviņa?
  — Katrā ziņā.
  — Un jāriskē ar manu cilvēku dzīvībām?
  — Ar manu arī! — vaļu mednieks vienkārši atbildēja.
  Divos no rīta piecas jūdzes no «Ābrama Linkolna» vēja pusē atkal parādījās gaismas loks, tikpat spilgts kā pirmāk. Par spīti attālumam skaidri bij dzirdami dzīvnieka drausmīgie astes kūlieni un pat aprautā elsošana. Likās, ka tajā brīdī, kad šis milzīgais narvalis paceļas virs ūdens ievilkt elpu, gaiss viņa plaušās tā sabiezē kā tvaiks divi tūkstoši zirgspēku mašinas resnajos cilindros.
  — Hm! — es nodomāju. — Tas nu gan ir valis, kam vienam pašam vesela kavalerijas pulka spēks!
  Visi līdz pašam rītam palika savās vietās un gatavojās kaujai. Gar kuģa sāniem tika nostādīti dažādi vaļu zvejas rīki. Kapteiņa palīgs lika pielādēt vaļu medību lielgabalus, kuri harpunu aizmet jūdzi tālu, tāpat pielādēt garas šautenes ar sprāgstošām lodēm, kas nāvīgi ievaino pašus stiprākos dzīvniekus. Neds Lends tikai uztrina savu harpunu, šo briesmīgo ieroci viņa rokās.
  Sešos sāka aust gaisma, bet līdz ar pirmajiem saules stariem apdzisa narvaļa elektriskais spīdums. Septiņos bij jau pietiekoši gaišs, bet bieza migla aizklāja apvārsni, un pret to paši labākie tālskati izrādījās nespēcīgi. Tas sacēla vilšanās sajūtu un dusmas.
  Es uzrāpos bezanmastā. Daži virsnieki jau sēdēja mastu galos.
  Ap astoņiem migla virs viļņiem lēnām izklīda un platām strēlēm pama-
  
  32
  
  zām sāka celties gaisā. Apvārsnis pletās plašāks un reizē ar to kļuva arī skaidrāks. Piepeši, tāpat kā vakar, atskanēja Neda Lenda balss.
  — Viņš guļ kreisajā pusē aiz kuģa pakaļējā gala! — vaļu mednieks kliedza.
  Visu acis vērsās norādītajā virzienā.
  Tur, pusotras jūdzes no fregates, garš, melns ķermenis gulēja metru virs jūras līmeņa. Viņā aste ātri kuļājās ūdenī, sagriezdama to mutulī. Nekad vēl nebij piedzīvots, ka dzīvnieka aste ar tādu spēku var sakult ūdeni. Milzīga, žilbinoši balta svītra apzīmēja dzīvnieka ceļu un izliecās laidā puslokā.
  Fregate piebrauca valim tuvāk, un es viņu varēju labi aplūkot. «Šenonas» un «Helvecija» ziņojumos tā apmēri bij mazliet pārspīlēti. Pēc mana aprēķina viņa garums nepārsniedza divi simti piecdesmit pēdas. Resnumu bij grūti noteikt, bet tomēr man likās, ka visi tā samēri ir ārkārtīgi proporcionali.
  Tieši tajā brīdī, kad es to aplūkoju, no viņa nāsīm izšāvās divi ūdens stabi un pacēlās četrdesmit metru augstu. Tagad man radās sajēga par viņa elpošanas veidu un es nospriedu, ka šis dzīvnieks katrā ziņā pieder mugurkaulinieku zīdītāju klasei, zivsveidīgo grupai, vaļu kārtai, dzimtai... te man vēl trūka pietiekošas skaidrības. Vaļu kārta sadalās trijās dzimtās: vaļi, kašaloti un delfini; šiem pēdējiem pieskaitāmi arī narvaļi. Katra no šīm dzimtām vēl sadalās ģintīs, katra ģints sugās un katra suga pasugās. Es vēl nevarēju spriest par šā dzīvnieka dzimtu, sugu un pasugu, bet šo robu cerēju aizpildīt ar Neda Lenda un kapteiņa Farguta palīdzību.
  Kuģa ļaudis nepacietīgi gaidīja sava priekšnieka pavēles. Tas uzmanīgi vēroja dzīvnieku un beidzot lika atsaukt vecāko mechaniķi. Viņš tūlīt ieradās.
  — Vai katli kārtībā? — kapteinis jautāja.
  — Pilnīgā, — mechaniķis atbildēja.
  — Tad labi. Dodiet vislielāko tvaiku, un tad uz priekšu ar pilnu jaudu!
  Trīskārtīgs urā apsveica šo pavēli. Cīņas mirklis bij klāt. Pēc īsa brīža abi fregates skursteņi jau vēla laukā melnus dūmu vālus un klāju drebināja suta katlu guldzieni.
  Varenā skrūve sāka strādāt, un «Ābrams Linkolns» devās dzīvniekam tieši virsū. Tas joprojām gulēja gluži mierīgi, un fregate piebrauca viņam puskabeļtauvu tuvu; kustonis, neienirdams ūdenī, sāka palēnām atvirzīties, allaž palikdams tajā pašā atstatumā no fregates.
  Vajāšana ilga mazākais trīs ceturtdaļstundas, bet fregate ne par vienu
  
  33
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment

• 34., 35., 36., 37. lappuse
• 3/16/09 10:19 pm
• Drukāju, pārlasīju un laboju kļūdas, kopā 54 minūtes.
  
  * * *
  
  asi nebij tikusi tuvāk. Acīm redzams, ka ar tādu ātrumu vien dzīvnieku nepanāks.
  Ārkārtīgi saniknots, kapteinis Faraguts plūkāja savu biezo skaisto bārdu.
  — Ned Lend! — viņš sauca.
  Kanadietis tūliņ bij klāt.
  — Nu, Lenda kungs, — kapteinis vaicāja, — vai nebūtu laiks nolaist laivas?
  — Nē, kaptein, — Neds Lends atbildēja, — šo nezvēru mēs nepanāksim, ja viņš pats negrib laist mūs klāt.
  — Ko lai iesākam?
  — Ja iespējams, pastipriniet tvaiku, kaptein. Es ar jūsu atļauju novietošos kuģa priekšējā galā, un, tiklīdz nokļūsim pietiekami tuvu, es metīšu harpunu.
  — Labi, Ned! — kapteinis Faraguts atbildēja. — Mechaniķa kungs, pastipriniet tvaika spiedienu!
  Neds Lends aizgāja atpakaļ savā vietā. Uguns krāsnīs tika vēl pastiprināta; skrūve sāka apgriezties četrdesmit trīs reizes minutē; tvaiks pa vārstulēm plūda laukā. Izmeta lagu¹ un pārliecinājās, ka fregate iet astoņpadsmit un pus jūdzes stundā.
  Bet tūliņ izrādījās, ka arī tas nolādētais dzīvnieks tāpat iet astoņpadsmit un pus jūdzes stundā.
  Veselu stundu fregate brauca ar tādu ātrumu un ne par asi netika tuvāk! Tas bij apvainojoši vienam no labākajiem amerikaņu flotes kuģiem. Kuģa ļaudis ārkārtīgi uzbudinājās. Matroži lamāja nezvēru, bet tas viņus pat neievēroja. Kapteinis Faraguts vairs neplucināja, bet tieši kodīja savu bārdu.
  Atkal pasauca mechaniķi.
  — Vai augstāks tvaika spiediens vairs nav iespējams? — kapteinis vaicāja.
  — Nē, — mechaniķis atbildēja.
  — Jūsu vārstuļu slodze pastiprināta?
  — Līdz seši un pus atmosferu spiedienam.
  — Kāpiniet līdz desmit atmosferām!
  Tā bij tīri amerikāniska pavēle. Pat Misisipi skriešanās sacīkstēs neviens nebūtu iedrošinājies vairāk. — Zini ko, Konsel, — es teicu savam blakus stāvošam kalpotājam. — Mēs laikam gan drīz uzlidosim gaisā.
  ———————
  ¹ Ierīce kuģa ātruma mērīšanai. Red.
  
  34
  
  — Kā profesora kungam labpatiks, — Konsels atbildēja.
  Jāatzīstas, ka man šī riskantā spēle sāka iepatikties.
  Vārstules tika noslodzītas. Krāsnīs no jauna uzmestas ogles. Ventilatori svieda veselas gaisa straumes kurtuvēs. «Ābrama Linkolna» ātrums pieauga. Masti drebēja līdz pašiem pamatiem, dūmu mutuļi tikko jaudāja izspraukties pa pārāk tievajiem skursteņiem.
  Lagu izmeta vēlreiz.
  — Nu, stūrman? — kapteinis jautāja.
  — Deviņpadsmit un trīs desmitdaļas jūdzes.
  — Vēl pastipriniet ugunis krāsnīs!
  Mechaniķis paklausīja. Manometrs rādīja desmit atmosferu spiedienu. Bet valis arī katrā ziņā bij «pastiprinājis spiedienu» un bez jebkādas piepūles tāpat brauca deviņpadsmit un trīs desmitdaļas jūdzes stundā.
  Tā tik bij skriešanās! Es nevaru aprakstīt to uztraukumu, kas bij pārņēmis visu manu būtni! Neds Lends stāvēja savā vietā ar harpunu rokā. Reizu reizēm dzīvnieks mūs pielaida tuvāk.
  — Noķersim! noķersim! — kanadietis kliedza.
  Bet tajā pašā mirklī, kad viņš jau taisījās mest harpunu, dzīvnieks attālinājās mazākais ar trīsdesmit jūdžu ātrumu stundā. Un arī tas vēl nebij viss. Kad fregate brauca ar pilnu tvaiku, valis, it kā ņirgādamies par mums, apbrauca vēl mūsu kuģim apkārt. Uz klāja no visām pusēm atskanēja nevaldāmu dusmu kliedzieni.
  Pusdienas laikā mēs bijām vēl tikpat tālu no nezvēra kā astoņos rītā. Kapteinis Faraguts beidzot bij apņēmies ķerties pe radikalākiem līdzekļiem.
  — Šis dzīvnieks, — viņš teica, — peld ātrāk par «Ābramu Linkolnu». Labi! Palūkosim, vai viņš var izbēgt arī no mūsu koniskām lodēm. Bocman! Vīrus pie priekšējā lielgabala!
  Lielgabalu, kas atradās uz kvātera, nekavējoties pielādēja un notēmēja. Norībēja šāviens, bet lode noskrēja dažās pēdas pāri valim, kas turējās pusjūdzi attālu.
  — Labāku tēmētāju! — kapteinis kliedza. — Un pieci simti dolaru tam, kurš sašaus šo velnišķo kustoni!
  Tūliņ iznāca vecs kanonieris ar sirmu bārdu, rāmu skatienu un mierīgu seju. Piegāja pie lielgabala un ilgi tēmēja. Atskanēja apdullinošs, kuģa ļaužu kliedzienu pavadīts šāviens.
  Lode bij trāpījusi mērķi. Tā ķēra dzīvnieku, bet tomēr bez panākumiem, noslīdēja pār viņa izdobto virspusi un pāra verstu attālumā iekrita jūrā.
  
  35
  
  — Velns lai parauj! — ārkārtīgi saniknots, iekliedzās vecais kanonieris. — Tam nelietim ir sešcollīgas bruņas!
  — Nolādēts! — atsaucās kapteinis Faraguts.
  Vajāšana sākās no jauna. Kapteinis, pieliecies man tuvāk, teica:
  — Es vajāšu, kamēr fregate uzlidos gaisā!
  — Pareizi! — es atbildēju.
  Bij taču cerams, ka dzīvnieks nogurs, ka viņš būs jūtīgāks nekā tvaika mašinas. Bet iznāca pavisam otrādi. Pagāja stunda pēc stundas, nebij manāmas ne mazākās pazīmes, ka viņš nogurtu.
  «Ābramam Linkolnam» par godu tomēr jāatzīst, ka tas cīnījās ar neatlaidīgu izturību. Man šķiet, ka šajā kļūmīgajā 6. novembra dienā viņš nobrauca ne mazāk kā pieci simti septiņdesmit jūdzes. Bet tad atkal uznāca nakts un pārklāja tumsas segu saviļņotajam okeanam.
  Tobrīd man likās, ka mūsu ekspedicija pabeigta un ka mēs nekad vairs neredzēsim noslēpumaino kustoni. Un tomēr es biju maldījies.
  Desmitos un piecdesmit minutēs elektriskais spīdums, tikpat spilgts kā pagājušajā vakarā, atkal parādījās jūdzes trīs no fregates.
  Tagad narvalis šķita nekustīgs. Varbūt, dienā noguris, viņš nu atdusējās, šūpodamies viļņos. Kapteinis Faraguts gribēja izlietot šo izdevīgo brīdi.
  Viņš izdalīja vajadzīgās pavēles. Neattīstīdams visai lielu ātrumu, «Ābrams Linkolns» tuvojās sevišķi uzmanīgi, lai neuzmodinātu ienaidnieku. Bieži gadās sastapt jūrā cieši aizmigušus vaļus, kuriem tad viegli uzbrukt. Dažu labu no viņiem arī Neds tā bij nodūris. Kanadietis atkal nostājās kuģa priekšgalā.
  Fregate brauca klusi, divu kabeļtauvu attālumā apstājās un tikai aiz inerces slīdēja uz priekšu. Uz klāja neviens pat elpu neiedrošinājās atvilkt. Visapkārt bij dziļš klusums. Mēs vairs nebijām simts pēdu no spīdošā ovala, kas kļuva arvien spilgtāks un žilbināja acis.
  Pārliecies pāri kvātera margām, es ieraudzīju Nedu Lendu, kas ar vienu roku turēja harpunas valgu, bet ar otru vicināja šausmīgo ieroci. Tikai divdesmit pēdu atstatums mūs vēl šķīra no nekustīgi guļošā dzīvnieka. Piepeši Neda Lenda roka spēji sakustējās un harpuna aizlidoja. Atskanēja spalgs troksnis, itin kā pret metalu atsistos lode.
  Elektriskā gaisma pēkšņi apdzisa, divas milzīgas ūdens strūklas strauji pāršļāca fregates klāju, cilvēkus notriekdamas zemē, visu sagraudamas savā ceļā.
  Kuģis drausmīgi sagrīļojās, un, nepaguvis laikā saturēties, es pārslīdu pāri malai un iegāzos jūrā.
  
  36
  
  VII
  
  NEPAZĪSTAMAS SUGAS VALIS
  
  Šis kritiens man nāca pilnīgi negaidīts, bet tomēr es visos sīkumos atceros savas izjūtas.
  Vispirms es nogrimu pēdas divdesmit dziļi. Esmu labs peldētājs, lai gan negribu lielīties, ka šajā ziņā varu sacensties ar lordu Baironu vai Edgaru Po, bet apziņu es nezaudēju. Pāra reižu kājām spēcīgi atspēries, es atkal izniru virs ūdens.
  Protams, vispirms es ar acīm meklēju fregati. Vai tie tur bija pamanījuši manu nozušanu? Vai «Ābrams Linkolns» ir mainījis virzienu? Vai kapteinis Faraguts licis nolaist laivu? Vai man ir cerība izglābties?
  Visapkārt bij dziļa tumsa. Tomēr austrumu pusē es saskatīju melnu blīvu, kuras signalugunis pamazām nodzisa tālē. Tā bij fregate. Sapratu, ka bojā eja nenovēršama.
  — Palīgā! palīgā! — es kliedzu un visiem spēkiem centos peldēt uz kuģa pusi.
  Apģērbs mani stipri kavēja; pielipis miesai, tas traucēja locekļu kustības. Es jutu, ka grimstu. Elpa aizrāvās! ...
  — Palīgā!
  Vairāk kliegt es nevarēju. Mute bij ūdens pilna. Sāku ķepuroties; es jutu, ka grimstu.
  Piepeši stipra roka satvēra mani aiz svārkiem. Es manīju, ka mani izceļ virs ūdens, un tad pie auss izdzirdu šādus vādus:
  — Profesora kungam būs vieglāk peldēt, ka viņš pieturēsies man pie pleca.
  Es ar savu roku satvēru uzticamā Konsela roku.
  — Tas esi tu! — es iesaucos. — Tu!
  — Kas tad cits! — Konsels atbildēja. — Esmu profesora kunga rīcībā.
  — Vai tu līdz ar mani iekriti jūrā?
  — Ne, es neiekritu. Bet, tā kā kalpoju profesora kungam, tad sekoju viņam.
  Šim lāga zēnam tas šķita pavisam dabiski.
  — Bet fregate? — es vaicāju.
  — Fregate? — Konsels atsaucās, atmezdames uz muguras. — Es ieteiktu profesora kungam vairāk nedomāt par to!
  
  37
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment