- 32., 33. lappuse
- 3/16/09 07:21 am
-
purvainaisDrukāts no 7.00 līdz 7.20 (no rīta).
* * *
— Ned Lend, — kapteinis vaicāja, — vai jums bieži gadījies dzirdēt vaļu saceltu troksni?
— Bieži, kaptein, bet vēl nekad es neesmu sastapis vali, kas, parādoties vien, ienestu man divus tūkstošus dolaru.
— Jā, jums ir tiesības uz balvu. Bet sakiet, vai šis troksnis ir līdzīgs tam, kas rodas, kad valis izšļāc ūdeni pa nāsīm?
— Ļoti līdzīgs, kaptein, tikai nesalīdzināmi stiprāks. Nav ne mazāko šaubu, ka mums darīšana ar vali. Ar jūsu atļauju, — Neds piebilda, — rīt ap saules lēktu parunāsim ar viņu pāris vārdu.
— Ja vien viņš vēlēsies jūs uzklausīt, Ned, — es nedroši ieminējos.
— Kad tikai man izdotos piekļūt viņam četru harpunu garuma tuvu, — kanadietis iesmējās, — tad tam gribot negribot nāktos mani uzklausīt.
— Tādā gadījumā man būs jādod jūsu rīcībā laiviņa?
— Katrā ziņā.
— Un jāriskē ar manu cilvēku dzīvībām?
— Ar manu arī! — vaļu mednieks vienkārši atbildēja.
Divos no rīta piecas jūdzes no «Ābrama Linkolna» vēja pusē atkal parādījās gaismas loks, tikpat spilgts kā pirmāk. Par spīti attālumam skaidri bij dzirdami dzīvnieka drausmīgie astes kūlieni un pat aprautā elsošana. Likās, ka tajā brīdī, kad šis milzīgais narvalis paceļas virs ūdens ievilkt elpu, gaiss viņa plaušās tā sabiezē kā tvaiks divi tūkstoši zirgspēku mašinas resnajos cilindros.
— Hm! — es nodomāju. — Tas nu gan ir valis, kam vienam pašam vesela kavalerijas pulka spēks!
Visi līdz pašam rītam palika savās vietās un gatavojās kaujai. Gar kuģa sāniem tika nostādīti dažādi vaļu zvejas rīki. Kapteiņa palīgs lika pielādēt vaļu medību lielgabalus, kuri harpunu aizmet jūdzi tālu, tāpat pielādēt garas šautenes ar sprāgstošām lodēm, kas nāvīgi ievaino pašus stiprākos dzīvniekus. Neds Lends tikai uztrina savu harpunu, šo briesmīgo ieroci viņa rokās.
Sešos sāka aust gaisma, bet līdz ar pirmajiem saules stariem apdzisa narvaļa elektriskais spīdums. Septiņos bij jau pietiekoši gaišs, bet bieza migla aizklāja apvārsni, un pret to paši labākie tālskati izrādījās nespēcīgi. Tas sacēla vilšanās sajūtu un dusmas.
Es uzrāpos bezanmastā. Daži virsnieki jau sēdēja mastu galos.
Ap astoņiem migla virs viļņiem lēnām izklīda un platām strēlēm pama-
32
zām sāka celties gaisā. Apvārsnis pletās plašāks un reizē ar to kļuva arī skaidrāks. Piepeši, tāpat kā vakar, atskanēja Neda Lenda balss.
— Viņš guļ kreisajā pusē aiz kuģa pakaļējā gala! — vaļu mednieks kliedza.
Visu acis vērsās norādītajā virzienā.
Tur, pusotras jūdzes no fregates, garš, melns ķermenis gulēja metru virs jūras līmeņa. Viņā aste ātri kuļājās ūdenī, sagriezdama to mutulī. Nekad vēl nebij piedzīvots, ka dzīvnieka aste ar tādu spēku var sakult ūdeni. Milzīga, žilbinoši balta svītra apzīmēja dzīvnieka ceļu un izliecās laidā puslokā.
Fregate piebrauca valim tuvāk, un es viņu varēju labi aplūkot. «Šenonas» un «Helvecija» ziņojumos tā apmēri bij mazliet pārspīlēti. Pēc mana aprēķina viņa garums nepārsniedza divi simti piecdesmit pēdas. Resnumu bij grūti noteikt, bet tomēr man likās, ka visi tā samēri ir ārkārtīgi proporcionali.
Tieši tajā brīdī, kad es to aplūkoju, no viņa nāsīm izšāvās divi ūdens stabi un pacēlās četrdesmit metru augstu. Tagad man radās sajēga par viņa elpošanas veidu un es nospriedu, ka šis dzīvnieks katrā ziņā pieder mugurkaulinieku zīdītāju klasei, zivsveidīgo grupai, vaļu kārtai, dzimtai... te man vēl trūka pietiekošas skaidrības. Vaļu kārta sadalās trijās dzimtās: vaļi, kašaloti un delfini; šiem pēdējiem pieskaitāmi arī narvaļi. Katra no šīm dzimtām vēl sadalās ģintīs, katra ģints sugās un katra suga pasugās. Es vēl nevarēju spriest par šā dzīvnieka dzimtu, sugu un pasugu, bet šo robu cerēju aizpildīt ar Neda Lenda un kapteiņa Farguta palīdzību.
Kuģa ļaudis nepacietīgi gaidīja sava priekšnieka pavēles. Tas uzmanīgi vēroja dzīvnieku un beidzot lika atsaukt vecāko mechaniķi. Viņš tūlīt ieradās.
— Vai katli kārtībā? — kapteinis jautāja.
— Pilnīgā, — mechaniķis atbildēja.
— Tad labi. Dodiet vislielāko tvaiku, un tad uz priekšu ar pilnu jaudu!
Trīskārtīgs urā apsveica šo pavēli. Cīņas mirklis bij klāt. Pēc īsa brīža abi fregates skursteņi jau vēla laukā melnus dūmu vālus un klāju drebināja suta katlu guldzieni.
Varenā skrūve sāka strādāt, un «Ābrams Linkolns» devās dzīvniekam tieši virsū. Tas joprojām gulēja gluži mierīgi, un fregate piebrauca viņam puskabeļtauvu tuvu; kustonis, neienirdams ūdenī, sāka palēnām atvirzīties, allaž palikdams tajā pašā atstatumā no fregates.
Vajāšana ilga mazākais trīs ceturtdaļstundas, bet fregate ne par vienu
33