March 13th, 2009

• Padoms lielisko Krievijas resursu izmantotājiem
• 3/13/09 09:43 am
• Reku mūsu pašu misters Serge ierakstīja vērtīgu komentāru pie viena no Iljas Birmaņa bloka ierakstiem. Ja misters Serge būtu izmantojis tiešsaistes translita konvertēšanas rīku (vienu no daudziem), tad viņa komentārs pat neizskatītos tik idiotisks.
  
  Tātad, ja esi apveltīts ar brīnišķīgo spēju lasīt un rakstīt krieviski, «.ru» zonas intelektuāļu blokos neblamējies ar nožēlojamu translitu. Izmanto translita konvertēšanas rīku. Vai arī iemācies ЙЦУКЕН, tas ir намного vienkāršāks par QWERTY, jo biežāk lietojamie burti ir centrā.
  Tags: idioti, mrserge.lv, ru, translits
• 1 commentLeave a comment

• Griezīgais orākuls
• 3/13/09 04:48 pm
• Iegriezu sev pirkstā ar «Oracle Database 10g: 2 Day DBA» grāmatu.
  Tags: asinis, griezums, oracle, pirksts
• 0 commentsLeave a comment

• Neskūtgalvis matainais
• 3/13/09 07:03 pm
• Nu jau drīz būs divas nedēļas, kopš vairs neskuju matus no galvas nost. Ūsas/bārdu turpinu skūt kā parasti.
  
  Par savu vīrieša dzimumorgānu apmatojumu šoreiz nerakstīšu.
  Tags: matainais, mati, matti ar matiem, nolādētais hipijs
• 0 commentsLeave a comment

• When it is necessary, you can program yourself.
• 3/13/09 07:48 pm
• Ietekmējos no Matīsa Ozola.
  
  W3Schools HTML Quiz
  Result:
  19 of 20
  
  95%
  
  You can be proud of yourself!
  
  Time Spent
  2:30
  
  Tikai чота nesapratu, kur ir mana krutā tīmekļa lapa tad.
  
  * * *
  
  00:03:34 Things will only happen, if you choose it will be so.
  
  P.S. Oj, man nebija twitera, tagad ira.
  Tags: html, masturbācija, testi, twitter, w3cschools, čiepsteklis
• 1 commentLeave a comment

• 28., 29., 30., 31. lappuse
• 3/13/09 11:02 pm
• Drukāts vakar, 2009. gada 12. martā, no plkst. 20.12 līdz plkst. 21.03.
  51 minūte, 8836 simboli.
  
  Grāmatā drukas kļūda 29. lappusē, vārdā «tūktošus».
  
  * * *
  nejēdzīgai izdomai, un sacēlās dusmas par tādu izmuļķošanu! Gada laikā sakrājušās pierādījumu kaudzes uzreiz sabruka; atpūtas vai ēdiena stundās katrs centās atgūt to, kas līdz šim velti bij nokavēts.
  Ar cilvēka psichei iedzimtu pārmērību no vienas galējības metās otrā. Paši karstākie pasākuma piekritēji nu izvērtās par tā lielākajiem pretiniekiem. Pa kuģa lūkām no kurinātāju telpas, pamazām izplatīdamās, šī jūtoņa aizsniedza arī virsnieku kajites, un fregate droši vien būtu devusies atpakaļ uz dienvidiem, ja kapteinis Faragus šajā gadījumā neparādītu nesalaužamu ietiepību.
  Tomēr nesekmīgos meklējumus turpināt ilgāk vairs nebij iespējams. «Ābrama Linkolna» ļaudis nevarēja vainot par šo neveiksmi, tie bij darījuši visu, kas viņu spēkos. Nekad vēl amerikaņu flotes matroži nebij izrādījuši tādu pacietību un izturību. Pasākuma neizdošanās nebij atkarīga no viņiem. Acīm redzot atlika tikai griezties atpakaļ uz mājām.
  Pie kapteiņa arī vērsās ar tādu norādījumu, bet tas palika pie sava. Matroži neslēpa nemieru un sāka izpildīt uzdevumus daudz nolaidīgāk. Līdz klajam dumpim gan nenonāca, tomēr, neilgi pretojies, kapteinis Faraguts, kā savā laikā Kolumbs, izkaulēja vēl trīs dienas. Ja arī šajās trijās dienās briesmonis neparādīsies, tad stūrmanis apgriezīs ratu trīs reizes un «Ābrams Linkolns» dosies uz Eiropas jūrām.
  Solījums tika dots 2. novembrī, un tas uzreiz pacēla kuģa ļaužu saplakušo dūšu. Visu acis atkal vērās okeanā. Tālskati tika cilāti ar drudžainu nepacietību. Ikviens ar šo pēdējo skatienu ietvēra brauciena atmiņas. Tas bij pēdējais izaicinājums milzenim narvalim, kam tagad vairs nebij nekāda iemesla izvairīties no cīņas.
  Tā pagāja divas dienas. «Ābrams Linkolns» brauca palēnām. Matroži izlietoja visus iespējamos līdzekļus, lai piesaistītu dzīvnieka uzmanību vai iztrauktu to no slinkuma, ja viņš atrastos tuvumā. Haizivīm par lielu apmierinājumu ūdenī meta prāvus speķa gabalus. Tad «Ābrams Linkolns» apstājās pavisam, bet ap viņu uz visām pusēm slīdēja laiviņas, katru vietu rūpīgi izlūkodamas. Pienāca 4. novembra vakars, taču noslēpums, kā bijis, palika noslēpums.
  Nākamā dienā, 5. novembrī, ap pusdienu izbeidzās noteiktais laiks. Ar pēdējo pulksteņa sitienu solījumam allaž uzticīgais kapteinis Faraguts dos pavēli griezt kuģi uz ziemeļaustrumiem un atstāt Klusā okeana ziemeļu ūdeņus.
  Fregate atradās starp 31°15′ ziemeļu platumu un 136°42′ garumu.
  
  28
  
  Japanas salas bij no mums pretvēja pusē un ap divi simti jūdžu tāli. Tuvojās nakts. Pulkstenis nosita astoņi. Smagi mākoņi aizslēpa mēness pirmā ceturkšņa disku. Viļņi vienlaidā skalojās ap fregates sāniem.
  Es tajā brīdī stāvēju kuģa priekšējā gala labajā pusē, atspiedies pret margām. Konsels, novietojies man līdzās, skatījās uz priekšu. Matroši bij sarāpušies uz rājām un vēroja apvārsni, kas pamazām saraucās un satumsa. Virsnieki ar saviem nakts tālskatiem pūlējās kaut ko saskatīt pieaugošā tumsā. Laiku pa laikam mēness parādījās divu robotu mākoņu spraugā un iemeta zeltainu gaišu plankumu jūras spogulī. Pēc tam atkal pats pēdējais stars apdzisa mākoņu vālos.
  Novērodams Konsela seju, es pārlicinājos, ka arī tas pa daļai ļāvās vispārējai noskaņai. Mazākais, man tā likās. Var būt, ka pirmo reizi mūžā arī viņa nervi bija saspringuši vispārējās ziņkāres plūsmā.
  — Redzi, Konsel, — es ierunājos, — šis nu ir pēdējais gadījums iebāzt kabatā divus tūktošus dolaru.
  — Atļaujiet teikt, kungs, — Konsels atbildēja, — es nekad neesmu rēķinājies ar šo godalgu. Sabiedrības valde būtu varējusi izsolīt simts tūkstošus un tāpat nezaudētu ne nieka.
  — Tev taisnība, Konsel. Iznāca pavisam muļķīgi, un mēs gluži velti iejaucāmies šajā pasākumā. Tik daudz lieki zaudēta laika un uztraukumu! Jau sešus mēnešus mēs varējām būt Francijā.
  — Kunga mazajā dzīvoklītī, — Konsels piebilda. — Es klasificētu profesora kunga mineralus! Profesora kunga babirusa būtu novietota savā krātiņā Zooloģiskajā dārzā, un metropoles ziņkārīgie nāktu viņu aplūkot.
  — Viss tas taisnība, Konsel, nemaz neminot, ka par mums droši vien zobosies!
  — Jā, — Konsels mierīgi piebilda, — es domāju gan, ka par profesora kungu smiesies. Un tad — es nezinu, vai teikt? ...
  — Saki vien, Konsel!
  — Nu, tad es domāju, ka profesora kungs to arī ir pelnījis!
  — Vai tiešām?
  — Ja kādam laime būt tik augsti mācītam kā profesora kungs, tad nevajag ielaisties...
  Konsels nepabeidza savu pamācību. Vispārējā klusumā piepeši atskanēja spalgs kliedziens. Kliedza Neds Lends.
  — Palūk! Mūsu meklējamais ir vēja pusē, tieši pretī!
  
  29
  
  VI
  
  AR PILNU TVAIKU
  
  Pēc šā kliedziena visi metās pie vaļu mednieka: kapteinis, virsnieki, bocmanis, matroži, puikas, — pat mechaniķi pameta mašinas un kurinātāji krāsnis. Bij dota pavēle kuģi apturēt uz vietas, un fregate tikai aiz inerces vēl mazliet pagāja uz priekšu.
  Mūs apņēma necaurredzama tumsa, un, lai gan kanadieša redzes spējas bija lieliskas, es tomēr vaicāju sev, kā viņš te varēja ieraudzīt uz ko ieraudzījis. Sirds man pukstēja tā, itin kā taisītos pārplīst.
  Bet Neds Lends nebij kļūdījies, mēs visi saskatījām parādību, uz kuru viņš rādīja ar roku.
  Divu kabeļtauvu atstatumā no «Ābrama Linkolna» labo sānu pusē jūra likās apgaismota no apakšas. Šī gaisma nekādi nevarēja būt parastā fosforiskā parādība. Nezvērs gulēja dažas asis zem ūdens līmeņa un izplatīja to neizskaidrojamo, ārkārtīgi spilgto gaismu, par ko minēja daudzi kapteiņi savos ziņojumos. Šo lielisko gaismas izstarošanu laikam gan radīja kāds ļoti spēcīgs avots. Gaismas plankums bij milzīgs, visai garena ovala veidā. Ovala vidū izstarojums bij sevišķi spilgts, bet, jo tālāk no centra, jo blāvāks.
  — Tas ir tikai milzīgs fosforisku dzīvnieku kopums, vairāk nekas, — viens no virsniekiem sacīja.
  — Nē, — es atbildēju noteikti. — Salpas nekad nespēj attīstīt tik stipru spožumu. Tā ir tīri elektriska gaisma... Starp citu, skatieties, skatieties! Viņš sāk pārvietoties! Viņš kustas uz priekšu! Atpakaļ! Viņš tuvojas mums!
  Kopīgs kliedziens noskanēja pa kuģa klāju.
  — Mierā! — kapteinis Faraguts komandēja. — Stūri pret vēju! Padot atpakaļ!
  Matroži metās pie stūres, mechaniķi pie mašinām. Uz kreiso pusi pagriezies, «Ābrams Linkolns» apbrauca pusloku.
  — Stūri taisni! Uz priekšu! — kapteinis Faraguts pavēlēja.
  Pavēles tika izpildītas, un «Ābrams Linkolns» strauji devās prom no spīdošā loka.
  Es biju kļūdījies. Kuģis mēģināja aizbraukt, bet pārdabiskais dzīvnieks tuvojās ar divkāršu ātrumu.
  Mēs stāvējām mēmi un nekustīgi, vairāk no pārsteiguma kā no bailēm.
  
  30
  
  Dzīvnieks it kā rotaļādamies mums tuvojās. Viņš aplieca loku apkārt fregatei, kura brauca ar četrpadsmit mezglu ātrumu, un saviem elektriskajiem stariem applūdināja to kā ar mirdzošiem putekļiem. Tad atvirzījās divi trīs jūdzes attālu, atstādams aiz sevis fosforisku sliedi, kas bij līdzīga ātrvilciena lokomotives izmestiem tvaika mutuļiem. Un tad atkal no tumšā apvāršņa apmales, kur nezvērs bij atvirzījies, lai būtu atstatums ieskrieties, viņš piepeši no jauna ar šausmīgu ātrumu traucās uz «Ābramu Linkolnu», pēdu divdesmit atstatu negaidīti apstājās un pēkšņi izdzisa; briesmonis nebij ieniris ūdenī, jo tā starojums tad izdzistu pamazām, bet tas notika piepeši, it kā viņa staru izverdējs avots pēkšņi iztukšotos. Tad viņš parādīās atkal kuģim otrā pusē — vai nu apmetis loku, vai izlīdis pa apakšu. Jebkuru acumirkli varēja notikt mums liktenīga sadursme.
  Mani pārsteidza fregates manevrēšana. Tā bēga un nemaz netaisījās uzbrukt. Fregates uzdevums bij vajāt, bet tagad turpretī izrādījās, ka tā pati tiek vajāta. Es to aizrādīju kapteinim. Viņa parasti mierīgajā sejā bij redzams dziļākais pārsteigums.
  — Aronaksa kungs, — viņš atbildēja, — es nezinu, ar kādu baismīgu dzīvnieku man darīšana, un tādā tumsā nevaru fregati paļaut briesmām. Starp citu, kā lai uzbrūk tam, ko nepazīsti, pret kuru nespēj aizsargāties? Nogaidīsim rīta ausmu, tad lomas mainīsies.
  — Tagad jūs, kaptein, vairs nešaubāties par šā dzīvnieka sugu?
  — Nē, profesor, tā liekas, ka tas ir milzīgs narvalis, bet tikai elektrisks.
  — Varbūt, — es atteicu, — viņam, tāpat kā elektriskam zutim, nav iespējams tuvoties!
  — Patiešām, — kapteinis atbildēja, — ja viņam vēl arī postošs spēks, tad tas ir visbīstamākais dzīvnieks pasaulē. Tāpēc man arī jāpiesargās.
  Augu nakti uz kuģa visi bij kājās. Par gulēšanu neviens nedomāja. Izrādījās, ka «Ābrams Linkolns» ātrumā nevar mēroties ar narvali, tāpēc palēnināja gaitu. Vienzobis no savas puses, it kā kariķēdams fregati, laiski šupojās viļņos un nemaz nedomāja atstāt kaujas lauku.
  Tomēr ap pusnakti viņš pazuda vai, pareizāk sakot, izdzisa kā milzīgs jāņtārps. Vai viņš aizmuka? Mēs nedrīkstējām to vēlēties. Bet bez septiņām minutēm vienos piepeši atskanēja apdullinošs svilpiens, itin kā ūdens stabs ar ārkārtīgu spēku sāktu šļākt gaisā. Kapteinis Faraguts, Neds Lends un es tajā brīdī atradāmies uz kāja; mēs visi trīs ar ārkārtīgu uzmanību lūkojāmies melnajā nakts dzīlē.
  
  31
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment