February 19th, 2009

• 17., 18. lappuse nebūs
• 2/19/09 09:33 pm
• Virsrakstā minētās lappuses netiks iedrukātas, jo tās no grāmatas ir izkritušas un pazudušas.
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment

• 21., 22. lappuse
• 2/19/09 09:38 pm
• Drukāšanas statistika: 27 minūtes, 695 vārdi, 4980 simboli.
  
  * Domāju, ka vārdā «lūkojamies» ir drukas kļūda. Pareizi būtu «lūkojāmies».
  
  * * *
  
  saistīja mana franču tautība. Viņam bij gadījusies iespēja izrunāties savā mātes valodā, un es ar labpatiku klausījos šo veco izloksni, kura kopš Rablē laikiem vēl uzglabājusies dažās Kanadas provincēs. Harpunista dzimtā pilsēta bij Kvebeka, viņa piederīgie jau toreiz bijuši drošsirdīgi zvejnieki, kad pilsēta vēl piederēja Francijai.
  Pamazām Neds kļuva runīgāks, un es ar patiku klausījos viņa nostāstus par tā piedzīvojumiem polarjūrās. Viņn stāsti par zivju zveju un cīņu ar vaļiem bij nemākslotas dzejiskas jūsmas apdvesti. Tie paši par sevi izvērtās episkā formā, un man šķita, ka es klausos kāda jauna Homera Ziemeļjūras Iliadu.
  Es aprakstu šo drošsirdīgo cilvēku, tādu kādu to esmu iepazinis. Mēs ar viņu tagad esam sirsnīgā draudzībā, kāda var rasties un nostiprināties tikai viskļūmīgākos un grūtākos dzīves brīžos. Jā, brašais Ned, es varētu nodzīvot vēl simts gadu un tomēr neizmirstu tevi!
  Ko domāja Neds Lends par jūras nezvēru? Jāatzīstas, ka viņš ne visai ticēja tam un viens vienīgais starp mums turējās pie sava atsevišķa ieskata. Viņš pat izvairījās runāt par to, par ko es visvairāk gribēju dzirdēt viņa domas.
  Trīs nedēļas pēc izbraukšanas — 30. jūlija skaistā vakarā fregate atradās netālu no Kapablanka, trīsdesmit jūdzes no Patagonijas krasta. Mēs tikko bijām pārbraukuši pāri Mežāža tropam, un nepilnas septiņi simti jūdzes priekšā mums bij Magelana jūras šaurums. Pēc nedēļas «Ābramam Linkolnam» vajadzēja iebraukt Klusā okeana ūdeņos.
  Mēs ar Nedu lendu sēdējām uz grīduma un, par šo to sarunādamies, lūkojamies noslēpumainajā jūrā, kuras dzīles līdz šim vēl palikušas cilvēka acij nepieejamas. Es, protams, sāku runāt par milzeni-vienzobi un prātoju par dažādiem apstākļiem, no kuriem bij atkarīgas mūsu ekspedicijas sekmes vai neveiksme. Bet, nomanījis, ka Neds klusē un ļauj man vienam pašam prātot, es mēģināju piekļūt viņam tiešāk:
  — Kā ir, Ned? — es jautāju. — Vai tiešām jūs neticat, ka eksistē dzīvnieks, kuru mēs lencam? Vai jūsu šaubām ir kāds nopietns pamats?
  Harpunists brīdi klusēdams skatījās manī, tad iesita pa savu plato pieri, it kā pārdomādams aizvēra acis un beidzot teica:
  — Var jau būt, ka viņš patiešām ir, Aronaksa kungs.
  — Bet jūs, Ned, kā harpunists pēc amata visvieglāk varat iedomāties tādus milzeņus zīdītāja kustoņus, visdrīzāk varat ticēt, ka dzīvo ārkārtīgi
  
  21
  
  lieli vaļveidīgi dzīvnieki, un vismazāk varat šaubīties, ka tādas parādības iespējamas.
  — Tieši šajā ziņā jūs maldāties, profesora kungs, — Neds atbildēja. — Nav jau nekāds brīnums, ja vienkāršs cilvēks tic kādām neiespējamām komētām pasaules izplatījumā vai aizvēsturiskiem dzīvniekiem, kuri itin kā mājo zemes iekšienē, bet astronomi un ģeologi tādas pasakas noraida. Gluži tāpat izturas arī vaļu mednieks. Es esmu gūstījis neskaitāmus jūras dzīvniekus, daudzus vajājis ar savu harpunu, daudzus nobeidzis, bet, lai cik stipri viņi bijuši, lai kādiem ieročiem bruņoti, — kuģa dzelzs plāksnes neviens nav varējis pārlauzt.
  — Un tomēr, Ned, stāsta, ka vienzobis caururbis arī vislielākos kuģus.
  — Koka kuģus varbūt, — kanadietis atbildēja, — lai gan arī to man nekad nav nācies pieredzēt. Un, kamēr man negadīsies novērot ko citu, es palikšu pie ieskata, ka vaļi, kašaloti un narvaļi to vienkārši nespēj.
  — Bet klausieties, Ned...
  — Nē, profesora kungs, nē! Visu, ko vēlaties, tikai to es nevaru. Varbūt tas ir kāds milzīgs astoņkājis?
  — Tas nu vēl mazāk ticams, Ned. Astoņkājis ir molusks, jau viņa nosaukums pats par sevi apzīmē mīkstaudu dzīvnieku. Arī pieci simti pēdu garš astoņkājis, kas nepieder mugurkaulinieku dzimtai, nevar apdraudēt tādus kuģus kā «Skotija» vai «Ābrams Linkolns». Pilnīgi izdomāti ir visi nostāsti par Krakenu un tamlīdzīgu nezvēru briesmu darbiem.
  — Tātad, dabas zinātnieka kungs, — Neds Lends iebilda ar tikko manāmu ironiju, — jūs tomēr ticat šim neredzētam milzīgam valim? ...
  — Jā, Ned. Un vēlreiz uzsveru, ka mana pārliecība dibinās uz loģisku faktu sakarību. Es ticu, ka ir tāds zīdītāja dzīvnieks, nepieredzēti stiprs, mugurkaulinieku sugas, tāpat kā vaļi, kašaloti un delfini, apbruņots ar ārkārtīgi spēcīgu ragu vai ilkni.
  — Hm! — harpunists noņurdēja un pašūpoja galvu kā cilvēks, kas nevēlas piekrist.
  — Lieciet vērā, cienījamais kanadieti, — es turpināju, — ja tāds dzīvnieks vispār ir, ja viņš mājo okeana dzīlēs, vairāk jūdžu zem ūdens līmeņa, tad tam, dabiski, ir tik stiprs organisms, ar kuru itin nekas nevar mēroties.
  — Un kāpēc viņam vajadzīgs tāds organisms?
  — Tāpēc, ka nepieciešams ārkārtīgs spēks, lai dzīvotu okeana dziļumā un izturētu ūdens masu spiedienu.
  
  22
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment