Tu runā ar mums, bet stāsti viņai. Vienai.
Nezinu, vai tu to redzi.
Es redzu.

Viņa ir tā žilete, kas pieskaras tavai rokai, kurai tu uztici savas sāpes.
Mēs - asins lāses, kuras nomazgā tavas asaras, līdz vairs nav nekā.

Tad lai tā arī būtu.
Man patīk domāt, ka izdaru tev pakalpojumu, noslēdzoties sevī un liekot sevi aizmirst kā par draugu, lai tev nav jādara izvēle.
Šoreiz tā ir viņa. Bet man prieks. Labāku cilvēku laikam nav iespējams iedomāties.
Katram savs ceļš ejams. Jūsējie vienkārši sakrīt.
Bet es iešu pa taciņu.

TU aizgāji.
Aizgāji, lai pēc pusotra mēneša atnāktu un vardarbīgi, man negribot, aizvilktu projām manas
cerības un saraustītu dzīvi. Un tad atkal aizietu. Šoreiz pavisam.

Es jūtu, ka drīz sabrukšu. Tas jau sāk parādīties skolā, kad ar katru dienā aritmētiskā progresijā pieaug to minūšu skaits, kad acīs sariešas asaras.
Ja es kādam pateiktu, es laikam tai pat brīdī...
Bet es neteikšu. nevienam. nevienam. nevienam.
Nekad.

Es neko nedarīju. Laikam jau varēju. Bet nedarīju. Gaidīju, ka viss ritēs savu ceļu. Bet nebiju rēķinājusies ne uz ko tādu.

Es atzīšos. Biju par to domājusi. Kā es justos, kāda būtu apkārtējo attieksme. Bet.. tie bija tikai nevajadzīgi sapņi, lai iemigt nebūtu tik grūti un galvā nebūtu tas stulbais tukšums.

Bet nu - laikam jau viss ir beidzies. lai gan tas tā īsti nebija arī sācies.
Man ir tik ļoti žēl. Ne vārda, ne skatiena. Un nu arī nav vairs cerības.

It kā jau tā arī ir, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Varbūt arī. Manas domas tas īpaši nemaina.
Par agru. Daudz par agru.
Es nebeigšu par Tevi domāt. Vēl ne.



Uz (ne)redzēšanos.

Galvá san: Bushido - Augenblick