Tu runā ar mums, bet stāsti viņai. Vienai.
Nezinu, vai tu to redzi.
Es redzu.

Viņa ir tā žilete, kas pieskaras tavai rokai, kurai tu uztici savas sāpes.
Mēs - asins lāses, kuras nomazgā tavas asaras, līdz vairs nav nekā.

Tad lai tā arī būtu.
Man patīk domāt, ka izdaru tev pakalpojumu, noslēdzoties sevī un liekot sevi aizmirst kā par draugu, lai tev nav jādara izvēle.
Šoreiz tā ir viņa. Bet man prieks. Labāku cilvēku laikam nav iespējams iedomāties.
Katram savs ceļš ejams. Jūsējie vienkārši sakrīt.
Bet es iešu pa taciņu.