Vispirms ir šoks. Tad bailes par zaudēto. Un tad - dusmas uz sevi par neizsīkstošo stulbumu un veselā saprāta trūkumu. Nu ja - pati vainīga. Nekā.

Pirmo reizi ar mani gadās kas tāds. Sajūta pretīga. Visu laiku drebēju un lūdzu Dievu. Ceru, ka palīdzēs.

Dusmas.
Kā es varēju būt tāda muļķe. Nu teica taču mana sirds.. bet es, muļķe, neklausījos.

Idiote.

Tagad liekas problēmas uz galvas. Neziņa.

Agresīvas domas, ko izdarīšu, ja neizdarīsi to, ko teici. Tev pašai būs sliktāk. Man gan bail cilvēkiem tā no sirds un ar visu naidu sist, bet es varētu atrast kādus, kas nebūs tik principiāli. Laikam jau zinu, kuri tie varētu būt.

Atdod. Tā būs labāk tev.