Es tā parasti nedaru, bet jau kādu laiku (vairākus mēnešus, ja ne pusgadu) runāju ar Ezi skapī. Tā kā sarunājam satikties, bet tad kaut kas nojūk. Vienreiz mēs tā kā bijām sarunājuši, bet viens otru neatpazinām. Es gaidīju kādu stundu, tas bija briesmīgi. Un tagad tāda rīta saruna. Uzaicini taču mani kaut kur!

Pēc visa, kas noticis, es gribētu savākties (jo šobrīd neizskatos ne cik labi) un turpināt dzīvot mierīgi.

Cenšos savākt sevi un neizrunātās attiecības ar Helēnu nepalīdz. Vismaz tik tāl esam norunājuši, ka tā kā mums daudz laika vēl būs kopā jāpavada, tad būtu neiespējami sarunāties, tāpēc jānorij rūgtums un jādzīvo tālāk. Tiesa, pēc šīs sarunas man tapa skaidrs, ka viņa gribētu sākt no jauna. Es gan tajā pat bedrē vēlreiz negribu kāpt, tāpat jau nav labi.

Vakarnakt sapņoju, ka esmu ciemos pie krustmātes. Viņas dēlam uzradies draudziņš, mēs visi kopā devāmies geokačingā un tad vēl kaut kur. Un situācija bija tāda mierīga, tikai es biju pārsteigts. Šodien apskatīju to puisi internetos, viņš noteikti ir heteroseksuāls. Redzu viņu labi ja reizi gadā, tāpēc arī nepazīstu.

Kopš 2. janvāra neesmu smējies. Vēl trakāk, paspēju iestigt visdziļākajā morāles bedrē. Un tas tikai tāpēc, ka ļāvu sevi izmantot. Seksuāli. Es neļauju sev par to domāt, atcerēties sejas un sacīto. Un nenovaldīju sevi, jo: 1. biju kārtīgā reibumā un laimes sajūtā vairāk kā nedēļu. 2. man trūka seksuālas uzmanības.

Tā bija tikai kļūda, kurai ātrāk jātiek pāri. Detaļas es aizmirsīšu ātri. Es gribu mīlēt sevi tādu, kāds esmu.