man kādreiz pašai sev tādi sirdsapziņas pārmetumi, ja esmu pazaudējusi pati sevi. paiet laiks un es to ieraugu un tad nosodu sevi, kāpēc es gribēju būt cita, pazaudējot sevi. es vienmēr cīnos par to, lai es būtu es pati.
(ai, neskaidri uzrakstījās, nemāku uzrakstīt to, ko gribu)

nuvo, to, ko es gribēju uzraks'tit, man ar nesanāca. sanāca aptuveni ;-)
nosodām mēs jau vienmēr sevi, gan tad, kāpēc mēs esam tādi, gan pēc tam, kāpēc mēs tā domājām un bijām tādi. kaut kā tā

aga, aga.
man tā bija pāris mēnešus atpakaļ, kad satuvinājos dikti ar drauga māsu un pagāja laiks un es sapratu, ka es taču tāda neesmu, mani neliekas svarīgas tās lietas, kas viņai, man to visu nevajag un visār wtf is going on ;)) un ta es sev stipri pārmetu.