29. Jūlijs 2006

• 29.7.06 15:07
• ļoti daudz cilvēki saka - man patīk, ka pret mani ir godīgi ,saka taisnību utt. nav runa ne tikai par attiecībām, bet vispārināti. Tiktāl viss ir kārtībā, man arī patīk dzirdēt taisnību, lai arī kāda tā (ne)būtu. Bet, bet, bet. Tad, kad tu pasaki visu, kā ir, proti - taisnību (apnicis man ir šis vārts, bet ko padarīsi), tad cik nav gadījies tā, ka tevi ir gatavi nolamāt, pasūtīt simtu piecdesmit vienu māju tālāk. Lūk, šis man nekādīgi nav saprotams! No šī sanāk secināt, ka vairums to saka, lai izklausītos pieaugušāki, nopietnāki. Cik nu pieaudzis, cik nu nopietns, ja reiz nav gatavs skatīties šai taisnībai, īstenībai, kas tika saksatīta no cita cilvēka redzes punkta, acīs.(sarežģīts teikums sanāca, bet cerams, ka domu uztvērāt). Es labāk dzirdu un zinu visu to, ko par mani domā nevis loloju ilūzijas, ka viss ir štokos. Bet, cik ir tādi, kas ir gatavi dzirdēt par sevi to, ko domā citi? Man pat citreiz nav vēlmes teikt to, kā tad īsti ir, no mana viedokļa saktoties, jo es taču nezinu, vai tas otrs apvainosies vai nē. Es, personīgi, to neuztveru kā apvainojumu, bet gan kā to, par ko man derētu vairāk padomāt un pievērst uzmanību. Varbū tiešām sanācis ir tā, ka tas otrs būs man palīdzējis saskatīt to, ko es pats neredzēju.
  Esmu runājis.
• 3 rakstair doma