"Savos nodomos cilvēks vienmēr ir liels. To izpildē nē. Tā ir viņa burvība."
"Visās telpās bija ļoti klusu un par spīti apmeklētāju daudzumam nedzirdēja gandrīz ne vārda; un tomēr man likās, ka es noraudzītos milzīgā cīņā - tādu cilvēku klusajā cīņā, kas gan notriekti zemē, bet vēl negrib padoties. Viņi bija izstumti no sava darba, savu centienu, savu arodu loka, - tagad viņi nāca klusajās mākslas telpās, lai nepadotos sastingumam un izmisumam. Viņi domāja par maizi, vienmēr tikai par maizi un nodarbošanos; bet viņi nāca šurp, lai dažas stundas izbēgtu no šīm domām, - un starp skaidrajām romiešu galvām un neiznīcīgajiem, jaukajiem, baltajiem grieķu sieviešu tēliem viņi staigāja apkārt, gausi kājas vilkdami, salīkušiem pleciem kā cilvēki, kam nav mērķa, - satricinošs kontrasts, bēdīga aina, kas rādīja, ko cilvēce gadu tūkstošiem varējusi un ko nav varējusi sasniegt: mūžīgu mākslas darbu virsotnes, bet ne maizi visiem saviem brāļiem."
"Apžilbušām acīm es raudzījos debesīs, pelēkajās, bezgalīgajās tā dieva debesīs, kas bija izdomājis dzīvību un nāvi, lai par to papriecātos."
|