Tu šito sajūtu noteikti zini, kad gribas visus pasūtīt trīs mājas tālāk uz ziemeļiem, bet pašam doties 20 mājas tālāk uz dienvidiem. Kad visi ir apnikuši līdz kaklam ar savu stulbumu un gribas sākt dzīvi no jauna vietā, ko tu pats sev esi izvēlējies, vietā, kurā tev ir ērti un patīkami. Tik tad tu pēkšņi atskārt, ka tu to nevari atļauties, jo bez tām kaitinošajām lietām tev apkārt tu tomēr visdrīzāk nespēsi izdzīvot, ka bez tā visa tu vienkārši būsi nekas. Turklāt, sētas otrā pusē jau zāle vienmēr ir zaļāka, jeb, vai tiešām tu spēsi atrast tādu vietu, kur nebūtu nekā, kas ar laiku noriebjas ?
Un atkal tu jūties kā cietumā, tik vairs nevis mēģinādams izliekt restes, lai caur lielāku caurumu izsprauktos, bet gan lauzdams pats savus kaulus, lai galu galā izsprauktos pa to pašu mazo šķirbiņu starp restēm.
Nez vai tas maz ir vērts? Varbūt vienkārši nomierināties un atsēdēt savu laiku ?