12:57 pm
Es pamostos Viņas mājā. Viņas gultā, Viņas baltajos palagos. Pa logu iespīd blāva saule. Tāda nedzīva un nereāla gaisma.
Es pieceļos no gultas, uzvelku halātu un pieeju pie spoguļa. Es pētu savu seju. Tā ir Viņas seja. Tomēr reizē arī mana. Vienīgi man nav tik gaišu matu. Vismaz es neatceros, ka būtu bijis. Taisni, pelēkblondi. Ar nedaudz aukstu nokrāsu. Es pārbraucu ar plaukstām pār vaigiem. Tie ir vēsi un gludi. Šī svešādā, cietā āda, kurā esmu iemūrēta. Zaļganpelēkas acis raugās manī kā divas tukšas akas.
Es nokāpju pa kāpnēm pirmajā stāvā un uzlieku vārīties kafiju. Uz virtuves galda stāv melna grāmata. Bieza, ar baltām lapām, iesieta cietos ādas vākos. Viņas grāmata. Ar trauslu rokas kustību es atveru vāku. Gaisā pāršķiroties klusi noplīkšķ vairākas lapas, no vienas vietas noklātas ar melnu tinti. Rokraksts, vietām glīts un rūpīgi veidots, citur ir izplūdis haotiskās, steigā skribelētās rindkopās, kas kā iereibušas gāzelējas uz vienu vai otru lapas pusi.
Ieleju krūzē kafiju, paņemu grāmatu un izeju ārā, apsēžos uz lieveņa. Tā mīl darīt Viņa- es pēkšņi apjēdzu- no rīta sēdēt ārā, malkot kafiju un priecāties par savu dārzu. Viņu ieskauj puķupodi ar rūpīgi koptiem un koši ziedošiem augiem. Pie mājas aug trekni rododendru krūmi un zied īrisi. Zālājs ir līdzeni nopļauts. Kā nolaizīts. Koki, šūpojoties vējā, uz tā izspēlē mistiskas gaismēnu rotaļas. Klusums. Tāds klusums, no kura draud ieplīst galvaskauss.
Noskurinos un vēlreiz atveru grāmatu. Nejaušā vietā.
Viņa sēž uzgaidāmajā gaitenī pie ārsta kabineta. Viņa gaida jau ilgu laiku un ir nogarlaikojusies. Viņa nav iepriekš pierakstījusies, tādēļ Viņai jāgaida, kad ārsts atbrīvosies. Viņai vajag tikai recepti. Miegazālēm. Viņa atkal nevar gulēt. Realitāte pulsē kā lēns un truls transs.
Pretī sēž vīrietis. Apmēram 30 gadus vecs. Viņam ir tumši, pagari mati. It kā nevērīgi atlaisti pāraugt griezumu. Viņš ir ģērbies tumšzilās džinsa biksēs un rozā kreklā ar sīkām rūtiņām. Pār celi viņam ir pārmests viegls, melns mētelis. Viņa vīrieti vēro, jo nav nekā cita, uz ko skatīties. Tomēr viņš Viņu neredz. Viņš neskatās ne uz vienu. Viņš ir kā izslēdzies savā savrupībā.
Kad vīrietis pieceļas un noiet Viņai garām, lai izmestu iztukšotu plastmasas glāzīti no kafijas automāta gaiteņa galā, gaisā novēdī viņa smarža. Saldi rūgta odekolona smarža. Tobrīd Viņas vēders apmet salto. Iekāre, visu laiku snaudusi komā, pamostas un sāk vīties Viņā uz augšu kā pavasarīt atdzīvojusies efejas stīga. Nē, ne kā efeja. Kā kaut kas ar ērkšķiem, kas svilina. Vīrieša smarža, viņa nesen dušā mazgātais augums. Viņa jau iztēlojas, ka ir piespiesta tam klāt, ka pati piesūcas ar šo saldi rūgto aromātu, šūnu pa šūnai. Dzīve ir tikai šajā smaržā, viss pārējais ir nāve. Nav nekā cita, ir tikai šī smarža. Viņa nevar tai pretoties.
Kad viņš, izmetis plastmasas glāzīti, atgriežas, Viņa negaidīti pielec kājās un aizšķērso viņam ceļu. Viņš viegli uzgrūžas Viņai virsū un atvainojas. Viņas rokas atbalstās uz viņa krūtīm, un Viņa dziļi ieelpo viņu, dziļi, dziļi iekšā savā vēderā. Tagad viņš viņu ir pamanījis. Nedaudz samulsis, viņš skatās viņai sejā.
-Tu tik labi smaržo- Viņa pavisam vienkārši pasaka.
Tagad viņš Viņu vēro. Neatrauj skatienu. Tagad viss ir pavisam vienkārši. Viņa dabūs viņu savā gultā, savos palagos, kuros viņi atstās burzījuma vietas. Tas nebūs pirmais tāds gadījums. Kad iekāres nezvērs ir pamodies, tas jāpabaro.
Es aizcērtu grāmatu ar skaļu blīkšķi. Ir savādi iztēloties, ka tas ir noticis ar šo ķermeni. To iztēloties ir reizē baisi un vienaldzīgi.
Es vēlreiz paskatos uz Viņas puķupodiem. Ir vasara. Gandrīz vasara. Man galvā atkal skan Moby dziesma Wait For Me. Vasarās tā tur skan pastāvīgi.