psiho_analitike - August 19th, 2009 [entries|archive|friends|userinfo]
psiho_analitike

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

August 19th, 2009

[Aug. 19th, 2009|01:55 am]
man negrbas to teikt, bet man liekas, ka man ar Kārli lēnām viss iet uz galu. un es pat nezinu, ko jūtu. varbūt viss beigsies dabīgā ceļā, paliksim paziņas [pretēji viņa vīzijām par neiespejamu draudzību pēc šķiršanās], dažreiz satiksimies, lai parunātos par to, kā kuram iet un............ nē, tomēr iedūra. tomēr. protams, ka es viņu mīlu. man tikai tik biresmķgi pietrūkst VIŅA mīlestības, uzmanības, uzmanības, uzmanības, sajūtas, ka esmu svarīga, vajadzīga... dažreiz man viņš šķiet tik svešs... dažreiz es uz viņu skatos un vēl joprojām redzu to cilvēku, kuram pirmo reizi atzinos mīlestībā un kuru vēl joprojām dievinu. - bet es nevaru ļaut sev viņu mīlēt tā kā es mīlēju agrāk, es nevaru!!!!!!!!! jo es esmu no tām, kuras mīlm par daudz. pārāk daudz laiž caur sevi, sekojoši nekas vairs nesagādā tādu prieku kā tikai viņš un nav nekas cits, un un un...un ikkatrs strīds rada tādu depresiju.. es negribu tur atgiezties, es negribu izjust atkal tās sāpes un mocības. jo es zinu, ka neviens mani neuzklausīs un viņš aizies neatskatoties, domājot, ka es raudu, jo gribu viņu iežēlināt, ali arī nevineu pašu sasodītu reizi, es neesmu raudājusi tāpēc, lai viņu iežēlinātu. neesmu!!! es gribētu izkliegt to skaļi viņam acīs, es gribu izkiegt visu, kas manī slēpjas, visu, VISU!!!!! bet nevaru. jo nergibu sagraut to mazo trauslo tiltiņu, kas mūs vēl vieno. un tas patiešām ir trausls. ja es agrāk biju pārliecināta par to, ka viņš ir mans īstais,nujau es sev vairs šadas domas neļauju domāt. vnk neļauju. neļauju. es tagad saprotu, par ko toreiz runāja A.,kad viņš stāstīja, ka iepriekšējās attiecības viņam ir nodarījušas tik ļoti daudz pāri,ka viņš sevī iekšā ir uzcēlis aizsargmehānismu, ka nelaiž sev nevienu klāt tā iemesla pēc, ka negrib atkal tikt sāpināts. un tagad es to aizsargmehānismu sevī arī emsu sākusi veidot. es esmu kļuvusi malziet - es neiznu,kāda. man bail teikt. es tikai zinu,kā tas izpaužas. es vairs neko kārlim nesaku par to, kas man sāp attiecībā uz viņu. es esmu uzlikusi masku kurai viss ir labi, kura redz kaut k;adus defektus, bet viņu ats nesakar. es emsu uzlikusi masku, ka manī ir liels lepnums un spēks un ka viņš mani nesagraus. lai arī patiesībā viņam atliktu tikai paskatīties uz mani ar TO skatienu, un es JAU iekšēji sabruktu. un citreiz arī es sabruktu.. bet kopš taš rezies, kad viņš mnai TĀ mocīja...es vairs nespēju atklāties. ak dievs, es vairs nespēju atklāties. es vairs nespēju viņa priekšā raudāt, es vairs nespēju viņa priekšā kļūt vāja. es emsu visu varoša, visu stipra. esmu kļuvisi par to, par ko viņš ir mani padarījis... un es vairs neiznu ko domāt attiecībā uz to, kas tagada esmu - esot kopā ar viņu... jo tā noteikit vairs neesmu es. un ats tik biresmīgi ļoti ļoti sāp. ļoti. un tagad, sēžot viesistabā vienai, es drīkstu būt es, es drīukstu raudāt, es drīkstu teikt, ko domāju, es drīkstu stāstīt par to, aks man sāp un neviens mani nenosdīs. jo tam, kam to vajadzētu zināt, to nezinās. un uz īsu brīdi, es varu būt īsta. es varu būt es.
link3 comments|post comment

[Aug. 19th, 2009|02:10 am]
un sava tizlā garastāvokļa dēļ, es šodien nodarīju pāri Jānim. Es sāku meklēt kašķi, viņš iesaistījās, [ bet tikai tāpēc, ka gribēja man palīdzēt], un es nodevu pa bundžām pēc pilnas programmas, sarunāju viņam tādas lietas, ka es atcerēties negribu un viņš ļoti apvainojās, izgāja no skaipa neatvadoties. es uzrakstīju viņam sms un atvainojos, bet zinu, ka ar to būs par maz. es saprotu, ka viņš nebija to pelnījis, viņš ir burvīgs cilvēks, tiešām skaists savā būtībā - un man pašai kauns par sevi, ka es psiholoģiski viņam daru pāri, lai arī viņš man neko nav nodarījis un nav pelnījis nevienu sliktu vārdu no manas puses. es esmu dranķīga draudzene...dažreiz patiešām. es ceru, ka es viņu rīt satikšu un varēšu atvainoties acīs. es ļoti ceru. es neiešu izlikties, ka viss ir kārtībā un nekas nav slikts pateikts. es atvainošos. un ļoti centīšos savākties citreiz. jo citi nav vainīgi, ka man ir slikts garatsāvoklis. tiešām nav vainīgi. p.s. iestāsti to sev, kad esi nikna un paliec nekonotrlējama savu emociju izpausmēs.

tagad skatos chill. tas Ingars izskatās totāls drāzējs un ar īpašu intelektu neizceļas, lai arī lielākā daļa skatītāju par viņu ir sajūsmā. laikam es vienigā meklēju inteliģenci un smadzenes. Mārcis man patīk. jo viņš ir unikāls savā vienkāršībā. tas arī viss.

bāc, man nesanāk dzīvot saskaņā ar sevis iepriekš noteikto principu. tb - nerunā sliktu par citiem cilvekiem, jo tad tu kļūsti zemāks par viņu - pat, ja tas cilvēks, ko aprunā ir bezpajumtnieks. viss nāk atpakaļ, visas sliktās domas. nevajag domāt un runāt sliktu par citiem, nevajag. bet ir grūti, ja iepriekš tā darīts. un galnais, ka runāt sliktu var par citiem, bet nosist mušu žēl. jā, man patiešām ir žēl nogalināt kādu kukaini, jo es uzskatu, ka viņam jau tā ir īss mūžs, un kas es tāda būtu, lai atņemtu viņam dzīvību tikai tāpēc, ka man traucē viņa lidināšanās man ap galvu? ok, tas neattiecas uz situācijām, kad es pati tieku apdraudēta- lapsene or smtg, bet, ja neviens man neko nedara, tad arī es neko nedarīšu - attaisīšu logu, izlaidīšu laukā un lai dzivo. man žēl citādi... un man nav kauns to atzīt, lai arī lielākā daļa uzskata, ka ar šādu domāšanu esmu nenormāla. lai domā,ko grib. tā ir mana dzīve un es tajā ierakstu tos principus, kas MAN ir svarīgi, nevis citiem.

nu izklausās pārnenormāli pareizi.

ko, lai vēl pastāsta... nujā, rīt pa veičiem. tas patiešām priecē, vismz kāds priecinš. tikaijāizdomā, ko vakarā, jo viena negribu palikt. ja Jānis ar mani runās, .... varbūt var viņu sarunāt, lai atbrauc pie manis. hmm
link2 comments|post comment

navigation
[ viewing | August 19th, 2009 ]
[ go | Previous Day|Next Day ]