| Mans pirmais d-gr ieraksts |
[May. 19th, 2009|09:41 pm] |
esmu slikta.
nemūžam neticēsi, par ko es šodien domāju, runājot ar priekšnieku.
aha...
Kad atnācu, biju saģērbusies visai pieguļošā apģērbā, kas neslēpa nevienu mana auguma aprisi. bet tas bija izskaidrojams ar to, ka man VIENKĀRŠI nebija nekā cita ko vilkt, jo bija veļas diena.
Un tur viņš sēdēja. Kā vienmēr pašpārliecināts par sevi, slīpēts līdz pēdējai nervu šūnai, ar pašapzinīgu smīniņu uz pilnīgajām lūpām.
Viss sākās pavisam dabīgi, runājam par darba lietām, par kārtējo uzdevumu, kas man ir jāizdara.
protams, es jutu spriedzi. Es nekad tik tuvu viņam nebiju atradusies. bet tā nebija kaisle. tās bija bailes par to, kādu viņš mani redz, kas ir pilnīgi dabiski un notiek ar visiem, kuriem rūp sava nākotnē uzņēmumā.
Viņš ir no cilvēkiem, kuriem patīk parunāt.
un tā nu viņš runāja.. runāja... un ik pa brīdim manā galvā parādījās ainas no šī rīta sapņa... Tu vari iedomāties - cilvēks stāsta par svarīgu prjektu, bet es dzenu prom fantāzijas....kā viņš man sēdēja blakus mašīnas aizmugurējā sēdeklī....kā mēs - kā strāvas triecienu - saņēmām nepārvaramu kaisli, kas mežonīgā ātrumā izskrēja cauri augumam... kā mēs paskatījāmies viens uz otru un lēnām tuvojāmies.. es viņam, viņš man.. un tad tas brīdis, kad sevi vairs nevar novaldīt - viņš pievilka mani cieši sev klāt un sāka skūpstīt. drīz vien jau viņš bija virs manis un uzvedās kā zvērs! rr..
un kad rīta sapni man izdevās aizdzīt, vietā nāca citas - jaunas, un nujau manas fantāzijas.
viņš sēdēja pavisam brīvi un lepni atgāzies mīkstajā krēslā. manas fantāzijas aprobežojās ar to vien, kā es uzsēstos viņam virsū tajā pašā krēslā, pavilktu viņu aiz kaklasaites tik tuvu, ka starp mums būtu tikai daži milimetri elpai..un to vēl joprojām turot, maigi noskūpstītu.. es gribētu, lai visur ir pretrunas. es gribētu turēt vņu cieši aiz kaklaisaites, bet skūpstīt knapi pieskaroties lūpām... es gribētu uzdzīt tik augstu spriedzes līmeni, kas viņš vairs nespētu valdīties. tik augstu, ka viņš noplēstu manu krekliņu no mana auguma un piespiestu man pakļauties...
ahhh
nu, pasaki, ka es neesmu slikta??! |
|
|
| |
[May. 19th, 2009|09:57 pm] |
sāku domāt - kāpēc tā.
viņš taču nav standarts. uz ielas es uz viņa pusi pat nepaskatītos ilgāk kā uz parastu pretīmnācēju.
jautājums ir viens - kas mani uzvelk viņā?
sāku domāt...
viņam ir augsta pašapziņa. tad dod daudz, jo liecina, ka ir par sevi pārliecināts un tā noteikti nav maska. tik labs aktieris viņš nav.
taču slēpt savu kompleksus gan viņš māk meistarīgi. viņām ir komplekss par savu izskatu un viņš par to joko. vispār, pieeju viņš ir atradis labu, bet tas viņu vienalga grauž un mēģina atrast attaisnojumus tam, kāpēc viņš tāds ir un kā tas viņam var palīdzēt karjerā.
zīme, ka man pirmajai viņš paspieda roku nebija nejaušība un acu skatiens un maigums arī nebija nejaušība. viņš mani pamanīja. un es zinu, kāpēc. tāpēc, ka es biju klusa. es visam nepiekritu. es paudu savu pretrunīgo vieodkli demonstrējot drosmi. es ironiski sminēju, kad viņš teica, ko stulbu. un visu to viņš redzēja. un teksts par nākamo tikšanos ir daudznozīmīgs - nejau tikai darba lietas.. viņš grib mani redzēt vēl. un viņš par mani ir fantazējis vismaz vienu reizi.
varbūt mani uzvelk viņa nekaunība... un es viņu gribu nolikt pie vietas. bet nejau reāli dzīvē, bet seksā.
es nezinu, tas nekad nenotiks, bet..
kādu laiku mani šī doma neliks mierā.
jauku vakaru? ;)
jauku vakaru. ;) |
|
|