| |
[Sep. 13th, 2009|03:36 pm] |
ta es nezinu, kas man ira. vai arī, varbūt runa nav nemaz par mani...
anyway, man Kārlis liekas mainījies. es nez, mēs vakar satikāmies, un, viņš man stāsta kaut kādus dumjus jokus, kaut kādas anekdotes un es izliekos, ka man tas liekas interesanti un smieklīgi... tāda sajūta, ka viņu ir pamatīgi izmainījusi tā sabiedrība, kurā viņš strādā un neliekas, ka tie džeki izceļas ar kaut k;adu intelekta koeficientu. un es pilnīgi noteikti neciešu, ja publiskā vietā, kur citi dzird, viņš uzdrošinās apteikt arī klādu rupjāku vārdu, lai it kā paspilgtinātu to, ko stātsa. NU KAS TAS IR? ko?
es nez. kopš vakardienas es patiešām jūtos apmulsusi. ļoti apmulsusi. un viņš kko tur runā, stāsta kaut ka'das pilnīgas muļķības..es pa ilgiem laikiem sajutos tā, ka es domāju -bāc, kas tas par cilvēku man blakus? tās ir tās inteliģentās sarunas, kas man ir tik dzīvībai būtiskas? zini, valoda tā ir kā no sētas..
ok, aizbraucām pie manis, pagatavojām vakariņas.. un es visas dienas un vakara laikā novēroju, ka viņš paliek riebīgs, kad man kkas var nepatikt vai mans vieodklis nesaskan ar viņējo. tad, ja es paskau kko rpetēji viņa vieodklim, viņš sāk ta ne ņirgāties, bet pārveido balsi un mani atdarina - ķipa, it kā padarot manis teikto par kko pilnīgi stulbu. man vispār bija tāda sajūta, ka man vispār vieodklis nevar būt. ka man ir jāpiekrīt visam, ko viņš saka un man viedoklis nevar būt.
vienā brīdī, veikalā, es vnk apstājos, ieskatījos viņam acīs un pateicu:''Pārstāj ņirgāties!''. tad viņš aizvērās, it kā nokaunējās.. bet vispār, man tā sajūta nepazuda visu laiku, kad viņš bija ar mani. pirmo reizi pa ilgiem alikiem man bija tāda sajūta, ka man ir grūti ar viņu - ..ka es nevaru būt es pati.. ka man ir jāizliekas, ka es atbalstu visu, ko viņš dara, ka man interesē pilnīgi viss, ask viņu un ka mans vieodklis nav butisks.. :( es vispār lasu tagad, ko es te runāju un man paliek slikti... es gribu kkur aiziet, izvēdināt galvu. un galanis jau, ka es attiecībā pret viņu, jūtos vāja. saproti, man ir cilvēki, ar kuriem es emocionāli jūtos stirpāka, bet ir cilvēki, ar kuriem tieši torādi - jūtu, ka viņi ir stirpāki par mani un es nevaru neko iebilst. un tā man ir ar Kārli.
viņš man vakar vienu reizi pateica, ka mani mīl. mēs sēdējām, skūpstijāmies un tad viņš to pēkšņi pateica.. es atbildēju ar to pašu, bet nujau vairs neemsu īsti droša, vai es mīlu to pašu cilvēku, ko pirms gada. viņš škiet izmainījies.. un palēnām zūd kaut kāda līdzība ar to cilvēku, kurš man bija tik būtisks.. un man ir bail, ka mūsu psihe - vairāk gan viņa - ir aizgājusi automātiskajā režīmā. ka neatkarīgi no - mīli vai nē - viņš izrāda savu uzmanību, bet ats nebūt nav tik īsti, kā varbūt liekas.. ka varbūt tā ir sevis mānišana... un es sapratu, ka arī mana psihe ir malziet sačakarēta.. es vnk nesaprotu, kas tas ir. varbūt es nemaz ellē nezinu, ask ir tā suaktā mīlestība.
bāc, es vakar sēžu kopā ar cilvēku, ko neesmu redzējusi daudzus gadus..kuram kādreiz asarām acīs teicu, ka mīlu viņu un vņš man teica to pašu... un mēs sēžam kā draugi, runājamies un pēkšņi mani pārņem tā pati sajūta, kas ar Kārli - ka gribas pieglausties un pateitk, ka mīlu - cilvēkam, kuru tik ilgi neesmu satikusi. bāc, bezmazvai, jebkurš ar kuru man būs sirsnīgas attiecības, es varēšu pateikt, ka mīlu.. bāc. nu es nezinu, varbūt, ka Sandis manī radīja kaut kādus līdzīgus impulsus kā Kārlis un tad tas mnās smadzenēs kko nostrādā kā pazistāmu signālu un man griabs rīkoties tā, kā es to datu parasti. bet kā tas avr būt?? ar tik ilgi nesatiktu cilvēku!..
ok, tas ir pārāk sarežģiti...
vienīgais, ko es varu pateikt par tikšanos ar Sandi ir tas, ka esot ar viņu kopā tās pāris stundas, vnk runājoties, smejoties, es atcerējos kāpēc viņu toreiz mīlēju un kāpēc aizgāju.. bet, protams, psiholoģiski, atcerējso tikai to labu. protams, ka viņš man pāri nav darījis.. es biju tā, kas vinām nodarīja pāri, bet viņš man piedeva. tagad viņš mani sauc par savu draugu. un.. es vakar skatījos viņam acīs un..man gribējās viņam pieskarties un skatīties acīs un it kā ar pieskārienu radīt sev acu priekšā filmu ar kadriem no musu attiecībām pirms cik tur tiem gadiem.. es sajutu siltumu sirdī. jā.. sajutu. un man tā ilgi nebija bijis. divas atšķirīgas pasaules... bet tik tuvas.
vispār, Sanda attieksme pret sievieti ir pavisam citādāka kā Kārlim. kārlis ir vairāk tāds stingras dabas.. Sandis ir maigāks.. es pilnīgi jutu to attieksmi, ka viņš spēj būt maigs.. ka viņš pieksaras maniem matiem, it kā tikai tāpat, bet ar tik daudz slēptiem vārdiem, kas neizskan.. tik viegli.
es pēc tam, satiekot, Kārli, nespēju atiet no mūsu tikšanās. es aizmigu ar domām par mūsu tikšanos.. man blakus gulēja Kārlis, bet es iemigu ar domām par Sandi..
bullshits ar mani notike. bullshits
ja jau mans īstais ir kāds cits, tad.. Where is he?? where??
mhhhhh |
|
|
