365

Ar atgriežanos..
Kādēļ? Laikam jau pietrūka mazliet šīs sirds kratīšanas - vārdu uzrakstīšanas un materializēšanas, jo uzrakstīts vārds iegūst citu formu.. Doma iegūst lielāku spēku, kad tā redzama vārdos savītā teikumā.
Jā, vakar pēc emocionāli piesātināti smagas nedēļas nogales nolēmu iegriesties atmiņās.. pārlapoju savu kādreizējo cibas žurnālu (t.i. miskaktuss). Secinājums - savādi paskarbs - būtiskas izmaiņas 3 gadu laikā nav notikušas. Ja vien neskaita to, ka šobrīd mācos to, ko vēlējos - arhitektūru - un itkā (!) eju uz to, ko vēlos..
Arhitektūra - caur to, ko es daru, ko mācos - esmu mazliet dziļāku mieru ieguvusi.. Pareizā ceļa virzienā dodoties... Iekšāja sajūta tā man liek domāt.. Periodiskas šaubas mana rakstura gadījumā ir neizbēgamas - tomēr tās ir pārejošas. Un tas ir labi.
Patīk man šeit savas domas atstāt.. Mazliet sirdi iztīrīt. Jo, lai arī cik pašu par sevi saprotamu es reiz uzskatīju kādas dvēseles māsas klātbūtni, sapratni un sarunas, tagad zinu, ka tādu vair nebūs.. Jo katra no mums šobrīd iet savu ceļu.. Tas, protams, bija neizbēgami, tomēr dažreiz ilgojos pēc šīs sajūtas - kad Tu iesāc teikumu un dzirdi kā otrs to pabeidz...
Domāju pirmajai reizei būs gana...

Vēl tikai:
Smagās mokās
Šodien smilgas lokās..
Tās
Tās vēja rokās..
(Vakardienas fakta konstatējums)

..Un
"Neceri, ka tev ziedos,
Ja tu guli ziedos.
Neceri, ka tev piedos,
Ja tu guli ziedos.
Visa taka baltos ziedos
Tiem, kas ziedos tiem, kas piedos."
[I. Roze]

Mīlu.
L.