Wearing sunglasses - the pink ones..
Uz galda tikai divi kauliņi
palikuši.
Pārējie krituši.
Un Tu man saki -
mēs spēlējām šahu.
Bet es taču.
Nemāku.
Tagad zinu,
Es nezaudēšu
Vari ņemt manu pēdējo kauliņu!
Es aizeju
Savādi atgriesties. Domu fiksācijā. Rehabilitācijā. Es zinu, kad un kāpēc šeit atgriežos. Vienmēr. Bet šoreiz. Lai sakārtotu. Jo aizejot aiz sevis es kārtību gribu atstāt. Tā es šodien sev saku. Un rīt es mēģināšu noticēt tam, ko šodien sev solu.
Naktsturnīrs. Parasti es nepaietu garām. Bet šodien laikam izlēmu, ka tā, kā ir šobrīd, ir labāk. Un vieglāk.
Noformulējot domu un izsakot to skaļi tā iegūst lielāku spēku. Vismaz atbildību citu priekšā par saviem vārdiem noteikti. Draugu priekšā. Tas uzliek atbildību. Es zinu, ļoti skaidri zinu, ka Tavu tēlu es neredzu no šodienā, ne arī rītdienā. Tā ir vēsture - šodienas fikcija. Piefiksēta un noformulēta vēsture. Tikai mazliet bīstos es savu vārdu laikam... Vēsture.. (!!)
Jo vienmēr, kad nav īsti labi kur citur, es nobīstos. Un atgriežos. Jo zinu, kur ir patvērums. Kur bija droši (savā ziņā - tikpat drošā veidā, ka doties tuksnaša vidū uz galamērķi - mirāžu). Laikam izsakot šo frāzi skaļi es katru reizi arvien, arvien cenšos sevi pārliecināt. Noticēt saviem vārdiem. Bet tā daļa, kas bīstas doties tālāk, reizēm ir biedējoši spēcīgā pārsvarā. Tas notiek. Un tā jau kuro reizi - neskaitāmo. Notika.
Bet jā. šodien ir (jau !!!) 26. decembris. Pēc piecām dienām - būs 2009. gads. Gads, kurā man paliks 22. Līdz tam es strādāšu ar sevi. Man ir piecas dienas laika, lai sagatavotos. Veiktu priekšdarbus. Un tas notiks. Šoreiz tas izdosies.
Mīlu. L.P.D.
palikuši.
Pārējie krituši.
Un Tu man saki -
mēs spēlējām šahu.
Bet es taču.
Nemāku.
Tagad zinu,
Es nezaudēšu
Vari ņemt manu pēdējo kauliņu!
Es aizeju
Savādi atgriesties. Domu fiksācijā. Rehabilitācijā. Es zinu, kad un kāpēc šeit atgriežos. Vienmēr. Bet šoreiz. Lai sakārtotu. Jo aizejot aiz sevis es kārtību gribu atstāt. Tā es šodien sev saku. Un rīt es mēģināšu noticēt tam, ko šodien sev solu.
Naktsturnīrs. Parasti es nepaietu garām. Bet šodien laikam izlēmu, ka tā, kā ir šobrīd, ir labāk. Un vieglāk.
Noformulējot domu un izsakot to skaļi tā iegūst lielāku spēku. Vismaz atbildību citu priekšā par saviem vārdiem noteikti. Draugu priekšā. Tas uzliek atbildību. Es zinu, ļoti skaidri zinu, ka Tavu tēlu es neredzu no šodienā, ne arī rītdienā. Tā ir vēsture - šodienas fikcija. Piefiksēta un noformulēta vēsture. Tikai mazliet bīstos es savu vārdu laikam... Vēsture.. (!!)
Jo vienmēr, kad nav īsti labi kur citur, es nobīstos. Un atgriežos. Jo zinu, kur ir patvērums. Kur bija droši (savā ziņā - tikpat drošā veidā, ka doties tuksnaša vidū uz galamērķi - mirāžu). Laikam izsakot šo frāzi skaļi es katru reizi arvien, arvien cenšos sevi pārliecināt. Noticēt saviem vārdiem. Bet tā daļa, kas bīstas doties tālāk, reizēm ir biedējoši spēcīgā pārsvarā. Tas notiek. Un tā jau kuro reizi - neskaitāmo. Notika.
Bet jā. šodien ir (jau !!!) 26. decembris. Pēc piecām dienām - būs 2009. gads. Gads, kurā man paliks 22. Līdz tam es strādāšu ar sevi. Man ir piecas dienas laika, lai sagatavotos. Veiktu priekšdarbus. Un tas notiks. Šoreiz tas izdosies.
Mīlu. L.P.D.
Comments