- 13.6.07 11:13
-
Pa Elizabetes ielu kliboja zilizaļš kurmis un ēda burkānu. Andrejsala bija palikusi tālu, tālu aizmugurē. Sala bija kļuvusi neciešama – visapkārt vazājās divkājainie ar strīpainām, rozā vai zilizaļām (šo krāsu viņš kopš vakardienas īpaši necieta) kurpju pazolēm un kāpa virsu visam, kas pagadās. Un vispār kāds te Andrejs? Tā bija viņa sala! Un viņu sauca Melnis! Vismaz līdz vakardienai. Tā prātodams, viņš bija ticis līdz kurmju arodbiedrības metro pieturai Nirvāna #ELZ882, kad pēkšņi priekšā iznira Ņerra. Dzidrinātā briļļu optika bija palikusi turpat, kur Melņa kažoks ieguva nīstamo zilzaļo krāsu, proti bedrē zem zābaka nospieduma, tāpēc viņš nekādi nevarēja saskatīt runča sejas izteiksmi. Katram gadījumam, viņš sākumā mēģināja izlikties naivi smaidīgs, tad oficiāli draudzīgs, visbeidzot samāksloti paklanījās un aizmiedzis acis lēnām kāpa lejā. Roka jau pastiepās pēc durvju roktura, sirds atviegloti ietrīsējās, kad pēkšņi viņš sajuta kaķa ķepu uz savas astes. „Kad tu mofo vienreiz mofo atdosi man MoFo ierakstus, mofo?" šņāca Ņerra. Ar pūlēm apvaldījis spontānu vēdera izeju, kurmis saņēmās. „Ahē, labdēn, nēsu vietējais. Re, kažōks man firmačs – no hameleončega ādas. Prēcājos ēpazītēs - Joriks! Betē atvainojēt, es stēdzos, man jāsatēk divas stilīgas vabōles!" Ja tā padomā, tad jaunajai kažoka krāsai tomēr nav ne vainas, kurmis nodomāja, līgani kratoties Maskačkas virzienā.