- 5.4.18 09:00
-
Patīkami skaidrs domas izklāsts, paldies. Pamatošu savu skatījumu.
Oriģinālā izteiciena autors runā par "mums" kā veselumu, nevis kādu mūsu daļu, ar to domājot pilnīgi transformējošu pieredzi, nevis kādas daļas.
Otrkārt, mans formulējums balstās uz pieņēmumu, ko izteikuši arī ārsti, ka vairumā gadījumu fundamentālas traumas, lai arī salabojamas, nepadara cilvēku stiprāku, parasti vājāku (atskaitot, varbūt, pavisam jaunus cilvēkus). Un, lai arī cilvēka mentālo traumu atjaunošanās potenciāls ir apbrīnojami liels, es tomēr to attiecinātu arī uz garīga rakstura fundamentāliem lūzumiem.
Papildus tam, ir uzskats (ar empīriskiem piemēriem), ka, trenējoties tieši uz (jebkura dzīvā) organisma spēju un izturības robežas, attīstība stiprības palielināšanās virzienā notiek visstraujāk, jo efektīvi sāk darboties pārkompensācijas princips (Sk. N.N.Talebs, Antifragile, 2012.).
Tāpēc manā ieskatā jaunajā formulējumā robežgadījums iezīmēts pareizi.
Minu, ka autors savā formulējumā pārspīlējumu ielicis tīšām, lai, izraisot šoku, radītu lielāku publicitāti, kas ir tipisks populisma paņēmiems (pārkompensēšana, lai izraisītu viļņošanos un ilgstošu reverberāciju). Varētu gan arī pieņemt, ka nolūks tomēr bijis cēlāks - šokēt ar mērķi padarīt savus lasītājus stiprākus :)