- 5.1.06 22:17
- Man jumts noraujas tikai no viena cilvēka smaržas, pie tam cilvēks apgalvo, ka nekādas smaržas nelieto. Tas ir netaisni, tāpēc esmu gudrs un ieturu ~1km distanci gan no cilvēka, gan no domas, ka viņš tā smaržo tikai manā klātbūtnē. Un vienalga man reizēm šķiet, ka es to smaržu atkal sajūtu un tad man dzīvot gribas vairs tikai kaut kā pastarpināti, jo jūtos kā saelpojies kaut kādus ambrozija tvaikus. Šis cilvēks to zina un kaut kā jokaini izmanto, apmēram tā kā suns uz siena kaudzes. Kā man sākas lieliskas attiecības ar lielisku cilvēku, tā par mani atceras un luncinās. Kā pievēršu uzmanību, tā piesardzīgs klusums un izvairīga distancēšanās. Nu nekādi netieku gudrs, vai tam ir kāda jēga un nozīme, un vai pēc visām saistībā ar šo cilvēku pārciestajām dvēseles šausmām vienkārši turpināt konsekventu ignore, vai tomēr.. Ai labi, kam gan tas interesē, ja mani pašu tas skar arvien mazāk.