- 7.1.12 12:15
-
Pāris nedēļas pirms Ziemsvētkiem man uznāca lūk, kas. Daugavā gandrīz iepretī mūsu mājai uzradās sarkans drakons izmērā apmēram kā Tallink prāmis. Nav tā, ka es to redzēju ar acīm - tā aina bija manā galvā tādā kā sajūtu līmenī un neatstājās. Man pār kauliem skrēja šermuļi, jo tas iedvesa dzīvnieciskas bailes, un es nezināju, ko man iesākt. Bar spīti bailēm nolēmu iet gulēt, jo biju hroniski ielaidis miega badu, un tad jau redzēs, varbūt "kā parādījās, tāpat arī pazudīs". Nākamajā dienā pūķis aizvien bija turpat, tikpat salts, sarkani-melns un biedējošs, īpaši pēc tumsas iestāšanās. Sapratu - ja tas ir tikai manā galvā (un arī tad, ja tas nav tikai manā galvā), man jāmēģina kaut ko izmainīt, jo pūķa klātbūtnes iespaids bija ļoti ļaunīgs. Nolēmu, ka pūķim tagad sasals ragā labā ķetna. Tā arī notika. Nolēmu, ka ar to pagaidām pietiks un gāju gulēt. Nākamājā vakarā pūķis bija turpat ar sasalušu ķetnu un jau daudz mazāk biedējošs, un kaut kādā ziņā man jau kļuva tā žēl, jo tas bija kļuvis nevarīgs. Kādu brīdi pārliku, vai turpināt pūķa destrukciju ar radikālākām metodēm, vai izdomāt kaut ko citu. Atcerējos, ka destrukcija parasti rada vēl lielāku destrukciju un tīri praktiski domājot pūķi, kas ir labdabīgi, var būt arī noderīgi. Sūtīju drakonam sirdī visaptverošo mīlestību. Pūķis mazliet saguma, tā acīs bija ciešanas, un it kā ar gara acīm redzēju, ka tā sirds čaula bija salūzusi, un tas bija kļuvis jūtīgs un ievainojams, tāds kā cilvēcīgs, bet zaudējis orientāciju. Nākamajā vakarā pūķis bija aizvien turpat. Es sapratu, ka man tas ir kaut kā jāiedvesmo, un es sūtīju tam varavīksni kā vainagu ap galvu. Pūķis atguvās, tā acis iemirdzējās, tas izslējās un lēnām devās prom virzienā uz jūru. Labi, ka šo uzrakstīju - atcerējos, ka aizmirsu atsildīt pūķim sasaldēto ķetnu. Būs jāpamēģina neredzot, varbūt kādu vakaru atpeldēs atkal un varēs palīdzēt sanest malku.