- Stokholmas Sindroms
- 24.8.11 23:38
-
Regnārs savā stilā šoreiz maigāks nekā parasti. Bija padaudz erotikas, piemēram, bērniem varēja rasties jautājums, kāpēc milzu burkāns iesprausts ķirbī, un tajā savukārt iedzīta biete, kāpēc onkulis viscaur iesiets virvēs un izskatās pliks, bet tomēr nav, un kāpēc līdzīgi saģērbtām tantēm ir ūsas un spalvainas kājas, un viena no tām visu laiku ir pieslēgta pie sistēmas, bet tām pārējām vienai ir arābu, bet otrai ebreju galvassega, un arī kāpēc vīri kukukluksklana kapucēs apjozuši Lielvārdes jostas, laikam solidarizējoties ar mūziķiem. Pupu mizas (man pasniegto šķīvi izēdu, tikai gaidītā sāls vietā bija cukurs) arī iederējās, jo uz beigām radās apetīte. Mūziķu gals izskatījās pēc nevainīgas vakarēšanas krāsainu LED punktiņu ielokā. Ņemšanās pa vannu labi kulminēja kopā ar Jēkaba triecienurbja solo, ar ko viņš laukakmens aizsegā mēģināja penetrēt kaut kādu skārda plāksni. Pat Ieva Rubeze bija atgriezusies apritē, lai uztaisītu izteiksmīgu logo. Kopumā neko nepastāstot no visa tā ārprāta jāatzīst, ka bija ļoti labi!
Pamanītās ietekmes - E. Neubauten noteikti būtu nepieklājīgi pieminēt, bet vienā vietā interesanti bija saklausīt (ja nemaldos) Uģa Prauliņa Ziemassvētku cikla "Es ar pādi baznīcā" skumīgo harmoniju. Viss pārējais - oriģināls un īsts.