- 25.2.07 10:12
-
hehehe :D Tu tik tiešām precīzi uzminēji, ko vēl es gribēju pieminēt bet nepieminēju, jo izlēmu, ka neesmu īsti droša par savu viedokli šajā sakarā :)
Tagad vienojos ar sevi, ka tas, ko vakar domāju, tomēr laikam ir pareizi, proti, nav lāgā kaunēties par citiem. Tā būtībā ir citu vainas uzņemšana uz sevi un tas ir slikti, jo, pirmkārt, Tu nekādi nevari būt vainīgs pie citu cilvēku kļūdām, otrkārt, dalot vainas apziņu, Tu neļauj viņiem līdz galam izprast pieļauto kļūdu, kas noved pie tās atkārtošanas (it īpaši traki tas ir pie sev tuvo cilvēku žēlošanas un līdzi jušanas, ka viņi sūdz savas bēdas - citu ciešanas NEDRĪKST pārdzīvot. Drīkst palīdzēt, ja lūdz, bet nedrīkst žēlot.).
Es vilcinājos ar šo atbildi, jo apzinos - to ir grūti izpildīt. It īpaši, ja kauns ir lielos mērogos - par savu dzimtu, pilsētu vai pat valsti. Iŗ taču ļoti grūti izdalīt sevi no šī kopuma, kurā esi piedzimis, bet nu...ja uz to paskatās globālāk (no reinkarnācijas viedokļa), tad patiesībā - mēs taču piederam tikai Dievam, un viss šeit notiekošais ir vien mūsu prāta izveidotas pupu mizas. Ja iepriekšējā dzīvē Tu biji krievs, bet šajā Tu esi latvietis...atliek vien izdarīt secinājumus, cik ļoti smieklīgi ir naciķu izgājieni. :)
Nav nekā slikta, nav nekā, par ko kaunēties! Mēs visi pieļaujam kļūdas, tā ir tikai katra personīgā problēma, ko mēs no šīm kļūdām mācāmies. Globālos mērogos tas viss ir vienkārši process, tur nav nekā, par ko kaunēties. Nevienam.
Man grūti tā - divos teikumos paskaidrot. Daudzas lietas ir iekšā, bet vēl nav formulējušās ārā. Ceru, ka tomēr saprati manu domu :)