- Par SC atsacīšanos sadarboties ar "Vienotību"
- 19.10.10 00:51
-
Labdien, Nil!
Jūsu paziņojums par SC atsacīšanos sadarboties iemesliem ir interesants. Vēlēšanās es balsoju par „Vienotību”, un vienlaikus cerēju, ka viņiem izdosies rast kopīgu valodu ar „Saskaņas centru” valsts atjaunošanā, jo iekšēja škelšanās patiešām dara Latvijas valsti vāju. Paradoksāli tieši valodas jautājums izrādījies šķeļošais faktors, kas izraisīja plašākas pārdomas, ar kurām arī vēlos ar jums dalīties.
Pirms vēlēšanām cerēju uz jūsu izpratni attiecībā uz valodas jautājumu un Latvijas okupācijas no Staļina lielvalsts, tai sekojošas okupācijas no Hitlera lielvalsts un tai atkal sekojošas reokupācijas no Staļina lielvalsts faktiem. Ja Jūsu inteliģences ierobežojumi ir tikai ārišķīgi, un jūs pats esat labi informēts par šiem faktiem, tad, protams, šai vēstulei nav jēgas. Tomēr es gribu ticēt, ka Jūsos mīt godīgs un inteliģents krievu cilvēks, kas ir arī taisnīgs savos spriedumos, nevis pret cilvēcību nodevīga marionete, kas gatavs atbalstīt konkrētas mazākumnācijas sabradāšanu tās kaimiņvaklsts reālpolitikas mērķu sasniegšanai.
Mani dara bažīgu tas, ka Jūsu paziņojumā nav paskaidrots, kādēļ kaut kas, kas sakrīt ar „Visu Latvijai”, kuru radikālākos uzskatus kā dekolonizāciju es personīgi neatbalstu, viedokli būtu jāreprezentē kā „neparakstāms ar asinīm”. Kaut kādā mērā asiņu pieminēšana pat izklausās pēc slēpta signāla Latvijas krieviem „izliet asinis par taisnību, ja būs tāda vajadzība”, proti, tiek sagatavota augsne nemieriem ar mērķi destabilizēt politisko situāciju un pieprasīt ārkārtas vēlēšanas, kurās varbūt būtu iespējams panākt pārsvaru. Manuprāt ar šādu paziņojumu Jūs izklausāties radikālāki par VL un tas ir signāls, kas Rietumu presē nepaliks nepamanīts.
Ceru, ka tas tomēr tā nav, un ka šī mana interpretācija balstās tikai paranojā, ko radījušas 1940., 1941. un vēlāko laiku deportācijas, kurā cietuši arī mani tuvinieki. Man ir brālēns Sibīrijā, māsīca ASV un onkulis Austrālijā, un visi viņi ir šo secīgo okupāciju upuri gan kā bēgļi, gan kā piespiedu kārtā izsūtītie. Es pats esmu spējis piedzimt tikai laimīgas sagadīšanās dēļ, jo mana vecmāmiņa 1940. gada jūnijā manu māti, kurai tobrīd bija tikai gadu vecs zīdainis, atdeva pa vilciena logu savai māsai, bet pēc tam ar vecāko māsu aizbrauca pa taisno uz Sibīriju, kaut arī domāja, ka viņu vedīs pie vīra vizītē uz cietumu, kurš savukārt tobrīd jau bija nošauts pie Baltezera par pretošanos Padomju varai. Savā nezināšanā viņa cerēja uz labāko, bet piedzīvoja sliktāko. Izdzīvoja, bet viņas ģimene nekad vairs nekļuva par pilnvērtīgiem latviešiem. Vai pēc tā visa man būtu iemesls ticēt kam labam, kas var nākt no Krievijas? Tomēr es ticu, jo zinu, ka skaistā Krievzeme ir nepiedodami nežēlīgi cietusi no Mongoļu-tatāru jūga, un, iespējams, lai spētu to aizmirst, ir nocietinājusi savu sirdi. Pat ja tā, es tomēr ticu, ka arī krievu nācija ir spējīga uz piedošanu, kā arī atklātību par savām pagātnes kļūdām. Es Jums atvainojos personīgi par latviešu Sarkanajiem strēlniekiem, kas varonīgi palīdzēja salaist dēlī Krievijas attīstību, palīdzot noorganizēt revolūciju, bet, no otras puses, mēs nevaram zināt, vai cariska, vai agrīni kapitālistiska Krievija būtu savulaik spējusi pretoties Hitleram, jo tai nebūtu komunisma vienojošās idejas spēka.
Katrai tautai uz zemes ir iedalīta tās savulaik izvēlēta zeme, un tā ir labi un pareizi. Ir labi redzams, ka kamēr tas tā ir, tajās valda saticība un taisnīgums. Valstīs, kur ir nāciju sajaukums, periodiski ir novērojamas etniskās krīzes un konflikti, ar dažiem izņēmumiem, bet parasti šie izņēmumi ir koloniālas izcelsmes zemes, kuras nav kādas nācijas pamatteritorijas. Latviešiem kā nācijai, atšķirībā no krieviem pasaulē nav citas teritorijas, ko asociēt ar savu kultūrvidi. Bez tam latvieši ir piedzīvojuši savas valsts atdošanas nodevību, ko organizēja Padomju specdienesti laikā no 1938.-1939. gadam. Esmu patiešām pateicīgs krievu tautai par līdzdalību nacistu patriekšanā no Latvijas, bet atcerēsimies, ka karu pār Hitleru uzvarēja visi sabiedrotie kopā un ka tā beigu rezultātā Latvija netika atbrīvota – tajā tikai tika atjaunots staļinisms, ko kara laikā bija „aizvietojis” nacisms, un šis jūgs ilga vairākus desmitus gadu, un pašreizējais cittautiešu, kuru intereses Jūs primāri aizstāvat, skaitliski lielais procents, ir tiešas PSRS kolonizācijas politikas sekas. Jūs aizstāvat lielā mērā tos, kuriem šeit 50-tajos un vēlāk solīja labu dzīvi, valsts nodrošinātu darbu un dzīvokli. Padomājiet, vai tas latviešiem varētu likties taisnīgi pēc būtības.
Es Jūs nespiežu, bet aicinu: 1) godīgi atzīstiet vēstures faktus, kuru ir tik daudz, ka tos nav iespējams falsificēt un 2) ļaujiet mums, latviešiem, dzīvot mierīgi un kopt savu identitāti savā vēsturiski izvēlētajā teritorijā, līdztekus citām nācijām, neatkarīgi no tā, cik taisnīgi vai netaisnīgi tās šeit nokļuvušas. Radiet apstākļus Latvijas krieviem, ukraiņiem un baltkrieviem integrēties, mierīgi atzīstot Latvijas-Krievijas-Vācijas kopīgos vēstures faktus, ko apstiprina dokumentālas liecības, veiciniet apstākļus, kas palīdz iemācīties pamatnācijas valodu, un jūs būsiet attaisnojuši savas partijas nosaukumu, kā arī ieiesiet vēsturē kā inteliģentākā ne-latviešu partija, ko cienīs visas nācijas, kuras šeit dzīvo, un ko Jums personīgi arī no sirds novēlu kā savā ziņā līdz šim simpātiskākajam Rīgas mēram.
Ja manai tautai būs jāiet bojā aisimilējoties, esmu gatavs to stoiski paciest. Bet tas nebūs taisnīgi, un ceru, ka Jūs saprotiet, ko šādas situācijas veicināšana vēsturiski nozīmēs Jums kā cilvēkam. Es jūs lūdzu nekļūdīties attiecībā uz savu sirdsapziņu, jo to dzīvē var izdarīt tikai vienreiz, Nil, un tas vienmēr ir neatgriezeniski.
Ar cieņu,
Jānis Irbe
IT pakalpojumu vadītājs