- par valodu
- 30.10.09 21:50
-
Sveces un Stenlija diskusijā RL10.09 samulsina tas, ka par saziņas un realitātes apzināšanās izejas punktu netiek uzstādīts refleksīvās uztveres fenomens, proti, tēlu un sajūtu pasaule, kas ik brīdi blīvā informācijas plūsmā projicējas smadzenēs un iegulst dažāda tipa un izvietojuma atmiņās (ir taču lietas, ko mēs atceramies arī ar muguru, vai ne?). Ja jāpiemin arī dzīvnieki, tad manuprāt viņu uztverei un saziņas līdzekļiem vienkārši ir vājāka detalizācijas pakāpe analītiski sistemātiskajā ziņā, bet asāka attiecībā uz tām maņām un izteiksmes formām, kas nodrošina attiecīgās sugas izdzīvošanu un pielāgošanos dabā esošajiem sezonāli cikliski mainīgajiem apstākļiem. Jo viņiem vienkārši nav jāķēpājas ar valodu un abstrakcijām.
Cilvēkiem viss notiek līdzīgi kā dzīvniekiem ar to atšķirību, ka maņu uztvere strādā paralēli valodai. Apziņas uzmanība, kas gan cilvēkiem gan dzīvniekiem gribas virzīta koncentrējas uz notiekošo ir kā ass, realitāti nepārtraukti griezošs un reizē esamību tieši atspoguļojošs zobens. Kā sunim, brīdī, kad tas rūkdams gaida, kad viņam pametīs koku, viss pilns uzmanības. Šī uzmanība, kas dzīvniekiem un maziem bērniem strādā tikai caur maņām, pieaugušam cilvēkam tiek dalīta uz pusēm ar valodu un semantiskajiem pieredzes uzslāņojumiem un to refleksijām. Reizēm pat ar spēcīgu tieksmi notiekošo uzreiz nosaukt vārdā, lai varētu pēc tam pastāstīt citiem, bet vienlaikus nemanāmi zaudējot kaut ko no tā brīža esamības pārdzīvojuma. Maņas un to formulējums, darbinātas vienlaikus, prasa abstrahētu distancēšanos no notiekošā, vienlaikus ļaujot visam notikt, tādējādi ieslēdzot gandrīz vai šizoīdu stāvokli. Dažiem cilvēkiem iekšējais dialogs pat paņem vairāk uzmanības nekā tas, kas viņam notiek te un tagad jutekļu atspoguļotajā, samērā precīzajā tēlu un maņu formā. Šāds cilvēks, uzrāvis apkakli, kaut ko pie sevis purpinot, tikai pēdējā brīdī atlec no garāmbraucoša autobusa, tā vietā, lai apstātos, ieelpotu tīru prieku par savu eksistenci un, iekšēji apklusis, dotos kliedēt savu raižu īstenos cēloņus.
Tādēļ valoda, ja jau ķeramies pie šī sarežģītā robežjautājuma definēšanas, manuprāt ir šīs primārās, dažādas dzīvības formas vienojošās tēlu pasaules pirmās pakāpes atvasinājumi (kā teksts, kas satur tēla vai parādības detalizētu paskaidrojumu) un otrās pakāpes atvasinājums (paruna, viens vārds vai simbols, kas radies no pirmā, plaši skaidrojošā teksta, un ietver atpazīstamu bet dotajā brīdī iespējami aktuālu vai vairs neaktuālu, tātad pārstrādājamu kontekstu). Interesanti ir tas, ka bērns valodu mācās, pārlecot skaidrojošajai daļai, un uztverot un iegaumējot viena vārda sasaisti ar redzamo vai citādi uztveramo, bet pie sīkākas detalizācijas sākumā negribīgi, bet tomēr nonāk valodiskās un kultūras uzslāņojuma sarežģītības spiests dzīves vēlākajos posmos, līdz mūža nogalē kļūst tik piestampāts ar uztveres un valodas informācijas bagāžu, ka kļūst pavisam lēns, atmiņa un saprašana uzdod pavisam, vai arī visagrākās atmiņas sāk pārmākt visnesenākās.
Vārds un simbols, lai arī vienkāršs un neko nepaskaidrojošs, savā ziņā ir tuvākais parādības vai procesa atainotājs, jo ir nolasāms un asociējams nepastarpināti, bez skaidrojošās daļas, pašpietiekams un stiprs. Taču būdams neatpazīstams kādam, kuram tas ir svešs, bez skaidrojošā konteksta ir vājš, beznozīmīgs un atsvešinošs. Tā caur valodu un simboliem salīmējas noteiktai kultūrai piederīgas kopienas, pavisam dabiski izolējot tos, kas nespēj to simbolus un tekstus uztvert un pareizi saistīt ar esamību un tās procesiem. Interesanti, kādēļ gan cilvēkiem tik ļoti patīk, kad kāds svešzemnieks mācās viņu valodu? Vai tāpēc, ka svešais, būdams pieaudzis, tik ļoti līdzinās neaizsargātam bērnam un viņa pūles ir tik uzjautrinošas? Vai tādēļ, ka ar savu vēlmi pieslēgties sarežģītajai svešu simbolu sistēmai viņš demonstrē to, ka tā viņam ir nozīmīgāka par savējo, un tādējādi viņš ar svešo valodu saistītajai kopienai izrāda īpašu cieņu?
Valoda tādējādi ir kā puscaurspīdīgs šķidrauts, kas ar gadiem sabiezē. Tā distancē no asas realitātes uztveres, aizplīvuro nepastarpinātu, dzīvniecisku saprašanos, palēnina vai vājina refleksu līmeņa uztveri. Tā ir kā dzīvi pagarinošs, sarežģīts individuālās un kolektīvās pieredzes uzkrāšanas, manipulēšanas, apmāna, un reizē iedvesmu un atzinību sniegt spējīgs rīks, kas padara iespējamu daudziem cilvēkiem vienoties par virzību uz kaut kādu kopīgu mērķi. Pat ja katrs ar to saprot kaut ko nedaudz atšķirīgu, valodā pa ceļam uz mērķi var vienoties arī par pielaidēm, kādas iespējamas lai labums būtu sabalansējams ar grūtībām, kas jāiegulda, vai korekcijām, kas nepieciešamas, ja rodas neparedzēti apstākļi, kas ietekmē mērķa sasniegšanu.
Tomēr mums vairāk par runāšanu patīk smieties, jo tas ir dzīvnieciski, vai? Bet smieties varam gan par kutināšanu, gan izstāstītu labu joku, un otrajam tomēr ir nepieciešama valoda.
Labi, pietiks, jums droši vien jau apnika :)