- 5.9.09 20:32
-
Mana kreisā roka uz duškabīnes norasojušās sienas sen neko nebija zīmējusi, bet šodien pati no sevis veikli uzvilka kaut ko, kas tuvāk apskatot, izrādījās glīts pareizticīgo krusts. Pēc neilga samulsuma nolēmu neizdarīt nekādus pārsteidzīgus secinājumus, un metos ārā, kamēr auto pie mājas vēl nav izrotājis rozā krabis. Pēc dīkās pasēdēšanas Jomas ielā ļoti mīlīgā viesnīcas āra kafejnīcā, kurā pirmās dienas oficiantei, jaukai pusmūža kundzītei pēc viņas lūguma iemācīju, ka piens pie kafijas jāpasniedz uzkarsēts, devos kur zilās debesis rāda, tātad apmēram Kolkas virzienā.
Gribēju nopirkt zivis, bet kaut kā atliku, ar domu, ka atpakaļceļā, un braukt ieplānoju tikai tiktāl, kamēr sāksies slikts ceļš un tad griezt riņķī. Labais laiciņš vilināja un rādioNabas dzejiespraudumi iedvesmoja, un laidu tik tālāk arī pa slikto ceļu aiz Klapkalnciema līdz Coja krustojumam, kurā tagad pabeigts iebūvēt apli, tad līdz Ķesterciema viherim, un attapos jau Engurē. Nolēmu nopirkt tētukam (viņam tur Engurē labu laiku bija mājas, kuras sauca "Pikatājas") skaisti oranžas krūmu puķes, un mazliet ar viņu parunāties par kādu incidentu pirms ~15 gadiem, kurā biju mazliet pāršāvis pār strīpu ar emocijām. Lai vai kā, man šķiet, ka man izdevās viņu pārliecināt, ka toreiz nekrietni pārspīlēju viņa lomu savās neveiksmēs, un beigās sajūta palika viegla un laba. Blakus tētukam es pēkšņi ieraugu to pareizticīgo krustu un man uzreiz paliek vienlaikus tā jocīgi un forši.
Nākamais plāns bija aizlēkāt pa mola akmeņiem līdz vietai, kur sākās pāļi, un pasēdēt uz lielā akmens. Mēs ar tētuku šķiet tieši tur makšķerējām reizi, vai divas, kad mans vecums vēl dalījās ar 3 un 5, bet ne ar 6 bez atlikuma. Skatījos saulē caur mākoņiem un mēģināju atcerēties to sajūtu. Vispār jau nevarētu teikt, ka tas bija tik ļoti sen, bet uzķēru to vien mazā mirklī, kurā saslēdzās līča aļģu smarža, viļņu mainīgi ritmiskie šļaksti un saules mirga tajos. Tas bija pārāk īsi, lai iestātos atvieglojums, ka esmu sajūtu atcerējies, bet lai jau paliek. Ievēroju arī, ka gluži kā miera sardzē ar baltām krūtežām uz pāļiem stāvēja zilpelēki zivju gārņi. Kad vislielākais vilnis ar sīku šļakatu noskūpstīja mani uz vaiga, es sapratu, ka gana sēdēts, un laiks doties atpakaļ.
Viņa bija iebridusi jūrā līdz potītēm un kaut ko uzsauca man no savas zili puķainās kleitas ar akurātu pelēku jaciņu pa virsu un diezgan apjomīga melnu matu kārtojuma. Rokā bija redzams sietveidīgs kantains grozs no tievām metāla stieplēm, kurā bija gandrīz izdzerta lielformāta alus pudele, un vēl kaut kas. Gāju pavisam lēni, un viņa mani pasauca vēlreiz, lai pienāku tuvāk. - Vai Tev ir saite ar kosmosu? viņa vaicāja, un cieši, bet neuzbāzīgi skatījās tieši acīs. Vismaz viņai tā izskatoties. Teicu, ka izplatījums runā ik acumirkli un uz visiem. - Ļuba, viņa teica, nosaucu savu vārdu un stingri paspieda manu roku, tad kaut ko par to, cik auksts ir ūdens, kurā viņa bradāja, kas man gan likās visnotaļ silts, tad cik gan jauks un īpašs es esot, un negaidīti un pārliecinoši noskūpstīja mani uz otra vaiga par spīti rugājiem. Viņa man kaut ko parādīšot, ja es vēlos un ja man ir laiks. Atbildēju, ka laika man šodien pietiek. - Bet vai tu tiešām vēlies, viņa pārbaudoši pārjautāja. Atbildēju piekrītoši, un mēs pietuvojāmies mazliet piedrazotasm piekrastes akmeņiem. - Lūk, skaties, Ļuba rādīja uz akmeni, kuram kā divas smalki izlocījušās čūskas vijās pāri mazliet cietāka granīta dzīsliņas. - Skaists, vai ne?
Ar baso pēdu viņa veikli uzrausa smiltis divām kakām, kuras kāds bija nolicis pāris metrus no skaistā akmens, atkal cieši paskatījās, un teica, ka viņai priekš manis esot kaut kas ļoti īpašs, ko viņa man grib uzdāvināt, jo, lai arī viņa to nerāda nevienam, pat ne savam vīram, jo viņš jau neticēšot, bet es to varot dabūt, jo tas meteorīts esot priekš manis. Tad es to varēšu pārdot un dabūt daudz naudas. Teicu, ka man šobrīd pietiek manām vajadzībām, bet ka labprāt paskatīšos. Pieturoties pie sarūsējušām caurulēm, mēs norāpāmies apmēram pusmetru zemāk un nonācām zivju rūpnīcas teritorijā. Pa ceļam līdz nākamajam molam viņa man izrādīja vēl virkni akmeņu patiešām iespaidīgā krāsu un dzīsloti reljefo rakstu daudzveidīgumā, no kuriem viens patiešām bija zili melns, jūtami siltāks par pārējiem, pēc tā varēja spriest, ka saturēja sevī vairāk metāla nekā citi, bet kāds cits bija sarkans ar baltiem punktiņiem kā liela mušmires cepure, bet divi balti dolomīti uz savas virmas glabāja kaut ko līdzīgu fosilo gliemežvāku nospiedumiem.
Kad biju atteicies ņemt līdzi jebkuru no šiem akmeņiem savas iespējamās mājas izdaiļošanai, vai ar mērķi "pārdot un beidzot nopelnīt daudz naudas", mēs pagājāmies vēl mazliet tālāk un nonācām pie paša mola. Tagad man bija pašam jāatrod kaut kas, un tas nebija grūti - tas bija vidēji liels, arī metāliski patumšs akmens, bet atšķirībā no citiem to klāja padziļu šķērsenisku rievojumu tīkls, un es nodomāju, ka tā varētu izskatīties akmens, kuram ir redzamas smadzenes. Uz tā bija nolikti divi balti, neregulāras formas olīši, kas tur iederējās pārāk labi, lai būtu nonākuši tur nejauši. - Es tos tur noliku, atzinās Ļuba. - Tu vari uz tā apsēsties, bet man tikmēr vajag aiziet pačurāt, ko viņa arī izdarīja lielāka akmens aizsegā mazliet tālāk. Tad apsēdās uz blakus akmens, un atkal uz brīdi satvēra manu roku.
Viņa jautāja, vai esmu ēdis brokastis, uz ko atbildēju apstiprinoši, kaut arī tas bija sen un šķietami citā laikā, un es skaidri vairs neatcerējos, bet nelielais izsalkums bija mierīgi paciešams. - Es gan nē, viņa mazliet bēdīgi teica. - Pastāsti man kaut ko labu. Kaut ko skaistu, iedvesmojošu, viņa teica. Teicu, ka šī, iespējams, ir viņas īpašā diena un īpašā vieta. Tad viņa stāstīja par smago darbu zivju konservu cehā, par to kā aizgājusi prom, jo vīram viņa esot vajadzīga dzīva sieviete, nevis kaitīgā darba nobeigta sieviete pusdzīvā cilvēkā. Kā uztaisījusi skandālu pret to, ka Krievijai paredzētajos konservos tīšām tiek liktas bojātas zivis - viņai tas neliekas taisnīgi, jo visi taču ir vienādiņ cilvēki, arī krievi un baltkrievi kā viņa pati. Teicu, ka man tiešām neērti un kauns par šiem ļaudīm un viņu domāšanas veidu. Tad pastāstīju, ka to somu izcelsmes saldētavas ēku savulaik saskrūvējis mans tētis, pirms tam pusgada laikā samācoties angļu valodu, aizbraucot uz Somiju šādu noliktavu saskrūvēšanas kursos, tad saskrūvējis visu māju ar saldēšanas iekārtām 2 nedēļu laikā kopā ar vēl 3 večiem un priecājies, cik labi vis sader kopā un cik tālredzīgi katram atsevišķajam skrūvīšu komplektam iedota līdzi viena lieka - gadījumam, ja kādu sanāk pazaudēt.
Ievēroju tālumā aizbraucam baltu, palielu karavānas tipa busu ar Vācijas numuru, no kura pirms tam vientuļi ceļojoša septiņdesmitgadniece bija izkāpusi pavērot piekrastes idilli, parakstīt dienasgrāmatu un paminēt sudoku, pie piestātnes līgani piebrauca arī pāris baltas jahtas. - Nu kāpēc viņiem ir, bet mums nav, Ļuba gandrīz naidīgi ievaicājās. - Divas okupācijas mums sabojāja ekonomiku, un arī Krieviju un Baltkrieviju, es teicu, bet vispār mēs attīstībā toreiz bijām turpat, kur pārējā Eiropa. To viņa nebija zinājusi - Nu ja, cieta visi, arī jo nelietis Staļins taču bija gruzīns, viņa teica. - Jā, bet cieta arī gruzīni, es atteicu.
Viņa izstāstīja kā viņas vectēvam Baltkrievijā pirms kara bija 7 bērni, daudz verstis zemes, aitu, zirgu un govju ganāmpulki un kā uz Kijevu braukts pārdot labību un citas preces. Kad atnāca čekisti, vectēvs pat pēc draudiem visu atņemt, principiāli atteicies iet kolhozā, jo negribot ar savu darbu barot sliņķus un dzērājus, par to čekisti atņēmuši pilnīgi visu, jaunajai mājai pielaiduši uguni, no kuras jaunākais bērnu nav paspējuši izglābt. Vectēvu vispirms aizveduši pie Ļeņingradas uz darba nometni kūdras purvā, tad uz frontes ugunslīniju pretoties vāciešu iebrukumam. Pēc aviobumbas eksplozijas kontuzēts un noasiņojošs, vienīgā bez viņa dzīvajos palikušā cīņu biedra atstāts jo bijis pārāk liela auguma, lai viens to varētu iznest, vāciešu gūstā pieklājīgi saārstēts, tad nonācis Salaspils nometnē. Tā kā ēst nedeva pilnīgi neko mēnešiem ilgi, ēdis koku mizas, lapas un zāli kopā ar pārējiem, bet kad kļuvis jau pavisam izkāmējis pēc neticamā kārtā pārciestās ziemas kādas vācu baroneses izraudzīts, amnestēts un pārcelts uz Vāciju par piemājas strādnieku, kur pirmās nedēļas zāli dēļ nespēka pļāvis guļus un ar vienu roku, tad pa drusciņai vien pieradināts atkal pie ēdiena un pamazām atkopies, un tad pēc kara beigām kaut kā nonācis Latvijā.
Pastāstīju par saviem radiem, kurus vēsture bija izkaisījusi un nopļāvusi varbūt ne gluži tik ilgstošā nežēlībā, tad saule pazuda, kļuva vēsi un mēs devāmies atpakaļ. - Vai tu rakstu diensgrāmatu? Jā, protams, es teicu, rakstu katru dienu. Vai Tu par šo dienu un mani uzrakstīsi, viņa vaicāja? Vajadzētu sanākt kādām četrām A4 lapām. - Jā, teicu, uzrakstīšu, un te nu tas ir. Vēl viņa man uzdāvināja melnu Ulmaņa laika jostu. Man pilnīgi noteikti tā būšot vajadzīga. Pa ceļam līdz šosejai viņas vienai kurpei saplīsa papēdis. Jau no rīta viņa bija zinājusi, ka labāk nevilkt šīs kurpes, jo saplīsīs. Teicu, ka reizēm, lai notiktu kaut kas labs, kaut kam no esošā ir mazliet jāsaplīst. Teicu arī, ka neapsolu, ka piezvanīšu, bet ka šo dienu un akmeņus atcerēšos gan.