- transmediale.de
- 30.1.09 10:45
-
Telpas šogad iekārtotas minimal techno stilā, ar krāsu saspēli melns, pelēks, violets. Gofrētas melnas plastmasas caurules sastieptas cauri atpūtas istabai augšup un lejum, no tām izveidoti pat soliņi. Dzērienu kartes ir slīdoši kolāžiskas žiletes asuma videoprojekcijas, un tās dzīvo savu dzīvi uz puscaurspīdīga spoguļstikla plāksnītēm virs bāru letēm. Mazliet par mūziku:
Micachu & The Shapes (UK) - bērnu rokansamblis: puika ar atskaņojušos Havaju mazģitāri, kas pa laikam kautri uzsmaidīja meitenei, kura veikli slēgāja sintiņu starp 80-to gadu pop plinkšķiem un groovī ģitāras vai efektu imitācijām, un vēl viens perfekts puika pie bungām. Patika, ka ir jaukas harmonijas, kopumā viss nenoslīpēts, bet varēja saklausīt, kā būtu, ja būtu. 12-gadīgiem izpildītājiem teicami.
Tim Exile (UK) - ideālā sportiskajā formā (bija pat tērpies plānās, melnās trenūzenēs). Tehniski nepārspējams, bet bez sirds, vai arī tā ir apzīmogota ar nespējas piedot smago nastu.
Spēlējās ar saviem Reaktoriem un knobiem tā, ka likās, ka viņam tas ir tiktāl atstrādāts, ka pašam nav interesanti, un virpinot un laužot ritmu, visu laiku apsteidza pašu mūziku. Visu cieņu Tim, bet nākamreiz lūdzu iededz sirdī lampiņu.
Jon Hopkins (UK) - palaidu garām
Rudolfo Quintas (PT) - modulētu trokšņu brāzmas uz 'mbienta fona izsauca, sākumā lēni pārvietojot gaisā iedegtu sērkociņu, pēc tam manipulējot ar divām šķiltavām. Kā tas tieši darbojas neiebraucu, bet kā jaunievedums perfomanču jomā, izskatījās un skanēja iespaidīgi, kaut arī nedaudz vienmuļi.
Fuck Buttons (UK) - jaunā lielā lieta, kaut nepameta sajūta, ka esmu to visu jau dzirdējis. Daļa aparatūras atradās ar sarkanu samtu izoderētā koferītī. Harmoniski masējošais grūvs skanēja un izpildījās ļoti vienkārši, bet tieši tik skaisti, lai rastos kņudinoša pacilātības sajūta, un gribētos klanīt ritmā līdzi galvu vismaz uz pusi tik sparīgi, kā to katrs savā galda galā darīja abi mūziķi.
Oren Ambarchi (AU) - tā kā pa laikam bija jāiedzer arī alus, dzirdēju tikai priekšnesuma astīti. Izklausījās klusi un mazliet skumīgi, tāpēc nemz daudz nebēdājos. Piedod, Oren. Tavā valstī esmu saticis arī priecīgākus cilvēkus.
Mudboy (US) - palaidu garām
Lucky Dragons (US) - mūsdienu hipiji, formāli totāls uzstāšanās analfabētisms, pilnīgs kičs. Viss notika uz grīdas pie skatuves, kur neko nevar redzēt, visi skaņas kabeļi bija nez kāpēc apadīti ar krāsainu dziju, tehnika pilnīgs lo-fi, daudzviet satīta ar krāsainu izolācijas lenti, vecs laptopiņš, pati vienkāršākā Behringer pults. Bet es gribēju to visu redzēt, un aizspraucos tur, kur tas sākumā šķita neiespējami, un vēroju lieliskāko vakara performanci. Puisis ar meiteni, abi ar guru rāmumu sejās un lielisku video fonā, nesteidzīgi grabinājās ar pusduci ar skaņas noņēmējiem aplipinātu grabuļu un skaņas jūtīgu kociņu. Man bija sajūta, ka esmu kaut kādā indiešu dievkalpojumā, kurā vēlāk tika iesaistīti arī tuvāk tupošie klausītāji. Tiem tika izdalīti daži no kociņu paspaidīšanai, no kā mainījās pavadošās meditatīvās skaņas augstums vai arī veidojās reverberēti krakšķi, ja kociņus pasita pret grīdu. Tad visus šos sensoru turētājus ar žestiem palūdza tāpat vien tupot sadoties rokās, un tad skaņa mainījās vēl arī atkarībā no tā, cik cieši blakus sēdošie spieda viens otra rokas. Brīžiem likās, ka mūziķi bija kurlmēmie, jo runāja tikai nesteidzīgi skatieni un žesti, bez jebkādas mīmikas, un jā, visas dziesmas un arī video nepārprotami bija par lielo, skaisto, kas ir dzīvs mūsos.