- 10.7.08 21:56
-
Neveiklie mirst agrāk. Kā tas pusslimais balodis, kurš pirms pusotras stundas salauza sprandu zem mana velosipēda riteņa, brīdī, kad zemu laidās pāri Vērmanīša celiņam vienīgajā dienā, kad noguruma un pārmaiņas pēc braucu pa to lēni kā rotaļādamies, nevis klusi un ātri līkumojot, vecāka gadagājuma cilvēkus biedēdams. Sēkdams tas rīstījās manās rokās ar atpakaļ atlauztu kaklu, un lika man dusmoties, jo es taču biju vainīgs. Jo biju lielāks un stiprāks, un manā rīcībā bija bezjūtīga tehnika, un es biju tās vadītājs. Atstāju turpat zālītē, piebeigt nebija dūšas.