2. Aprīlis 2007

• 2.4.07 15:27
• Nu ko, varbūt aiziet un mazliet noasiņot?
• dekodējas: The Field - The Deal
• 30 aksiomasieteikt virzienu

• 2.4.07 17:22
• Tas ekoloģiskais piens tiešām smaržo pēc kūts. Kas nekait dzīvot pilsētā kā laukos!
• 2 aksiomasieteikt virzienu

• 2.4.07 22:40
• Es iekodu sev rokā. Nekas netek, tā ka bažām nav pamata.
• 5 aksiomasieteikt virzienu

• 2.4.07 23:44
• Tapis pārdomās, atbildot juris_tilts uz šo.
  
  Katram apgalvojumam, var piekabināt pakārtotu jautājumu skaitu, apgriezti proporcionālu vārdu skaitam apgalvojumā. Apgalvojumi par jēgu un vēl daži ir izņēmums, jo ap tiem nepulcējas īpaši daudz jēdzīgu jautājumu. Kādēļ? Jo jebkāds jautājums vai atbilde par jēgu nepadara to konkrētāku. Jēgas jēdzienam nepielīp nekas vispārināms, tāds, kas būtu derīgs visiem un ikvienam. Patiesi, jēgai nav konkrētības ārpus jautātāja indivīda robežām, tādēļ tā pietiekami detalizēti ir aprakstāma tikai to (robežu) ietvaros, bet ar to jau cita indivīda skaidrībai, labajam piemēram vai vienkārši ziņkārei nepietiek. Tomēr daži pirmā tuvinājuma jautājumi ir iespējami. Piemēram: "Vai jēga ir jārada?" Atbildi zina tikai pats jautātājs. "Kāpēc?" Atbildi zina tikai pats jautātājs. Un tā tālāk.
  
  Es no tā, piemēram, secinu, ka jēga ir visu laiku jārada. Individuāli. Iespējams, ka jēdzīgākais jautājums būtu šāds:
  
  "Jēga?"
  
  Saklausot klusu "Nu, kas ir?" vienkārši kļūst skaidrs, ka tā ir. Pārējais, iespējams, ir salīdzinoši mazsvarīgi.
• 3 aksiomasieteikt virzienu