- 29.4.24 13:02
-
Pēdējo gadu ir sajūta, ka dzīvoju kā sapnī, jo ir klātesoša eksistenciālā relatīvisma sajūta, it kā man uz visu skats būtu nedaudz distancēts, bez pilnvērtīgas klātesamības. Neviļus ienāk prātā doma, ka varbūt esmu jau viņsaulē, un šī ir viena no dzīves turpinājuma versijām ko izvēlos sapņot?
Saskaitīju, ka tuvu nāvei esmu bijis pavisam trīs reizes (daudz? maz?). Vēl trīs reizes, kad nāve bija iespējami tuvu, bet intuīcija pateica "stop", piemēram, reiz nepamatoti apstājos krustojumā pie luksofora zaļā signāla, un pēc brīža kāds cits autovadītājs pie sarkanās gaismas no kreisās puses lielā ātrumā šķērsoja šo pašu krustojumu. Teorētiski jebkura no šīm reizēm varēja beigties ar reālu nāvi, kurai būtu iespējams iepriekš minētais turpinājums. Piemēram, kad viens gulēju slims ar cūku gripu un plaušu karsoni vienlaikus, nespēdams piecelties no gultas, ģimenes ārsta zvans pie durvīm, mana pārcilvēciskā saņemšanās, lai tomēr pieceltos un viņu ielaistu dzīvoklī, un atnestās antibiotikas varbūt bija jau daļa no iesāktā pēcnāves sapņa.
Interesanti arī, ka kādā pop-up pasākumā satiekot bijušos pamatskolas klases biedrus, daļa ieplēta acis, jo kāds no viņiem jau bija visiem kādu laiku stāstījis, ka es sen jau kā esot nomiris :)
Ticamāk gan, ka Covid pārslimošana kombinācijā ar netālo karu, nedrošību par nākotni un ikdienas pārslodzi varētu būt mazliet ietekmējusi smadzenes, un dīvainā neklātienes sajūta ir vienkārši aizsargmehānisms.