- 11.9.21 18:08
-
Saprotu arī Tavu nostāju. Ir arī, kas uzskata savas niecības slavināšanu par divkosīgu un pašreflektīvi neredzamu lepnības paveidu. Gadās, protams, arī tā, bet kā tieši ir, ir nosakāms katrā gadījumā individuāli.
Tomēr palieku pie sava. Jo ne jau slavēšana vai atturēšanās no tās nosaka kāda piederību lepnajiem vai niecībai. Un kas gan ir niecība? Vai nulle? Nekas? Nē, niecība ir kaut kas, kas ir relatīvi ļoti mazs iepretī kaut kam ļoti lielam, bet tomēr kaut kas. Slavināt niecīgo tā niecībā nozīmē slavināt to adekvāti tās izmēram. Pazemība vienlaikus ir iespējama, niecīgajam atzīstot lielā varenību. Prieks jeb eksistences lieliskuma atzīšanas spēja taču piemīt ikvienai netakarīgi no tās niecīguma. Vai tad nevari justies priekpilns in pazemīgs vienlaikus?