- 21.8.07 09:44
-
Mūsu mīļajai diriģentei Agitai rokā bija pistole. Istaba bija balta, tukša un senlaicīga, pavisam mēs tajā bijām kādi astoņi, un es sajutu ar nenovēršamības atvieglojumu, ka tās ir beigas. "Tah, tah, tah, tah," klepoja pistole, un viens pēc otra klusi krita mani biedri. Ar acs kaktiņu es drīzāk jutu nekā redzēju viņas skaistos, atkailinātos plecus un trenēto roku precizitāti. Biju palicis pēdējais. Lai nebūtu nekādu mulsinošu atvadu dialogu, pagriezu muguru un gaidīju. Šāviens trāpīja man precīzi pakausī, un manī ielija kaut kas silts un mierinošs. Mīksti nogāzos atmuguriski un jutu, kā patīkami atslābst muskuļi, un sirdī iestājas rāms, balts miers. Pamodos.