April 24th, 2004

• Izredzētā saite. (veltīts elinai)
• 4/24/04 04:14 pm
• Uz ceļa mētājās izlietots zemeņu tējas maisiņš. Tas juta līdzi ikkatram akmentiņam, kas bija pabērts zem asfalta. Tas bija nomests tur un nolemts iznīcībai. Un to bija izdarījuši cilvēki, gluži tāpat kā ar akmeņiem zem asfalta - arī tos tur bija sabēruši cilvēki. Mazais cilvēkbērns tikmēr spēlējās ar fotoaparātu. Es tam piegāju klāt un vaicāju, kā viņu sauc. "Sauc mani kā gribi", attrauca puika. "Nu, labi, saukšu arī, tikai pirms saki ko tādu, padomā par sekām", es tam atbildēju. "Sekas mani neuztrauc, tās man ir mazsvarīgas un nespēs mani notriekt no izvēlētā ceļa", viņš viedi turpināja dialogu. "Nu, kā vēlies, saukšu tevi par Tefteli!" Viņš nosodoši paskatījās uz mani un turpināja bildēt. "Ko tu tagad fotogrāfē", es pavaicāju. "Krūmus perspektīvā", viņš strupi atbildēja. "Krūmus? Kādus krūmus? Tu taču kameras objektīvu esi pavērsis pret debesīm? Es tur neredzu neviena paša krūma", es izbrīnīti atbildēju. "Nu, tu varbūt arī neredzi, bet es gan redzu. Un es redzu daudz krūmu. Un tie visi ir perspektīvā. Es pat pieļauju tādu iespēju, ka tu tos nemaz negribi redzēt, lai gan lieliski apzinies, ka tie tur ir", viņš teica. "Kaut kāds aptracis bērns", es par viņu padomāju. "Kas tev tā par burtnīcu rokā? Iedod man to", es pavēlēju. "Ņem, skaties", un viņš iedeva man burtnīcu. Uz tās bija rakstīts "Naturālista piezīmes". Es atvēru vaļā to vietu, kur bija pēdējais ieraksts. Virs ieraksta atradās bilde. Tā bija mana bilde un zem tās bija rakstīts "Aklais, kurš mani nosauca par Tefteli un vēl piedevām domā, ka es esmu kaut kāds aptracis bērns". Burtnīca izkrita man no rokām un es paliku bāls. Viņš taču mani nebija bildējis. Ja viņš būtu to darījis, tad es to būtu pamanījis un, beztam, kā viņš būtu spējis to attīstīt 2 minūtēs? Puika pagriezās pret mani un pārmetoši teica: "Nevajag ņemt manas mantas, ja nespēj pret tām izturēties saudzīgi!" Es stāvēju un klusēju, jo biju zaudējis valodu. "Nāc, ejam, man te vairs nav ko bildēt. Tu gribi palikt tāds pats kā tējas maisiņš pretējā ielas pusē?" "Nē, nē, nepavisam nē. Labāk iesim", es atbildēju. "Vai zini, ka mīkstās jogurta pakas vislabāk var sadurt ar koka zobu bakstāmajiem kociņiem", viņš vaicāja. "Kāpēc šāds jautājums", es atbildēju ar pretjautājumu. "Tu šajā jautājumā saskatīji tikai to, ko gribēji dzirdēt. Skaties nedaudz augstāk - virs vidējā", viņš mani pamācīja. "Ņemsim to pašu tējas maisiņu par piemēru. Tu, protams, to uztver kā tikai un vienīgi izlietotu zemeņu tējas maisiņu. Un kas būtu, ja es tev palūgtu mācīties no tā? Tu man teiktu, ka tas ir tikai prasts sakaltētu zemeņu un papīra objekts, kuram nav saprāta un no kura neko nevar iemācīties, bet tā nav. No tā var mācīties ļoti daudz", viņš sacīja. "Mācīties sajust", es piesardzīgi jautāju. "Jā, tu pamanīji daļiņu no tā, ko var mācīties no tējas maisiņa. Tas sajūt akmeņus. Tas dzīvo līdzi tiem. Mācies darīt to pašu!" "Tas ir līdzīgi tāpat kā ir ar tevi? Tu skaties debesīs, bet redzi krūmus perspektīvā? Tu dari kaut ko citu, bet jūti mani", es vaicāju. "Jā, tu esi sapratis. Es jutu tevi un ieraksts burtnīcā ar bildi piedevām radās pats no sevis, man vajadzēja tikai just." "Paldies par padomu, bet man nu gan tagad laiks doties virzienā uz centru", es tam teicu. "Droši, droši, es te vēl kādu laiciņu uzkavēšos." Kad es jau biju atpakaļ no centra, tad puika jau bija pretējā ielas pusē un bildēja tējas maisiņu. Es sapratu, ka tas patiesībā nemaz nebija zemeņu tējas maisiņš. Es tikai to gribēju redzēt kā zemeņu tējas maisiņu. Bet puika bija tā gars. Es mācījos no tējas maisiņa un nekaunos par to.
• 1 parakstsiegrāmatoties