April 17th, 2004

• Dilemma.
• 4/17/04 12:39 am
• Kaspars un Elīna bija draugi. Pāris. Viņi Stāvēja Fudzi kalna viņā pusē un raudzījās uz ziedošajiem ķiršu kokiem. Tie abi bija saplūduši vienotās domās un gribēja iztaisīt pašnāvību. Uz zemes mētājās maisiņš. Visa debess bija kā noklāta ar Moment līmi. Pēc tās smaržoja viss ārs. Atlidoja zvirbulis un sāka birdināt gaužas asaras. "Kāpēc tu tā dari?", vaicāja Kaspars. Zvirbulis ieknāba tam rokā un aizlaidās prom. Torijs cēli slējās līča vidū, kur zvejnieki lika tīklus. Kaut kur tālumā skanēja koto skaņas. Japānas motīvi - tādi kā senāki. Kaspars saņēma Elīnas roku un raudzījās viņai acīs. Viņa acis jautāja: "Varbūt tomēr nevajag?". Elīnas acis nolaidās lejup. Lejā bija tikai sīkas lietiņas, izzūdošas perspektīvā. Tikai cik tās tālu var izzust, ja tām ir matērija zem kājām, kura nestiepjas tālāk iekšā nekurienē - tā stāv, kur ir stāvējusi un nemaz nevīžo kustēt no vietas. Nekas to nevarēja piespiest kustēties, tā ietiepīgi un spītīgi palika savā vietā. Nepiekāpīgā matērija, maita tāda! Elīnai nebija citas izvēles. Viņi nokāpa no kalna un redzēja zvejniekus atgriežamies no zvejas. Bija vakars un uzlecošās saules zeme bija rietošās saules zeme. "Arī tas ir skaisti!", teica Kaspars. Elīna klusēja. Viņi raitā solī devās pilsētas virzienā. Pilsētā viss mudžēja no krāsām. Reklāmas, skaņas un haoss. Trīs vārdi, kas raksturoja šo pilsētu, un, varbūt pat valsti. To zināja tikai zvirbulis, taču viņš jau bija krietnā gabalā. Sieviete ar kroplām kājām nokrita ielas vidū, kur bija pamatīga cilvēku gaļas plūsma. Tā gaļa migrēja uz visām pusēm, it kā nespētu atrast savu vietu. Kaspars pieskrēja sievietei palīdzēt piecelties, taču tā viņam uzbļāva un iesita. Pūlis sievieti samina. Viņas vairs nebija, jo gaļa to bija iznīcinājusi. Elīna piegāja pie strūklakas, kura bija turpat netālu. Tā bija ūdens un krāsu saspēle. Elīnai likās, ka mājas draudīgi grib tai sagāzties virsū un nogalināt viņu. Viņa piesteidzās pie Kaspara. Puisis viņu mierināja. Lai arī Kaspars zināja, ka viņai ir paranoja, viņš tomēr mīlēja viņu tādu, kāda viņa bija. Elīna pietiekoši daudz zināja par plūdiem un to sekām, lai sirgtu ar šo kaiti. Visvairāk viņa baidījās no viesuļvētrām. Viņai tik tiešām bija grūti dzīvot šādā pasaulē, kur likās, ka viss tai gāzīsies virsū un centīsies nobeigt. Viņa regulāri tika sazāļota. Neviens viņai neko parasti neprasīja. Visi tikai izlēma viņas vietā. Elīna to vairs nespēja izturēt, tādēļ arī vēlējās vienreiz to izbeigt. Kaspars nebija tāds, tādēļ viņi bija atraduši viens otru un bija tikai soli no tā, lai būtu kopā mūžīgi. Laicīgā mīlestība - tā ar kuru mēs saskaramies uz zemes, nav mūžīga. Madrigāls. "Vai tu gribi kļūt par šo bezmērķīgi klīstošo gaļu, kas ir apkārt?", vaicāja Kaspars. Elīna pasmaidīja. Tas nozīmēja "jā". Kaspars šādu atbildi nebija gaidījis, taču, ja meitene vēlējās, tad tas bija jādara. Viņš nonāca pretrunā ar sevi, jo pirms tam nedarīja to, ko gribēja darīt meitene. Tātad viņš bija patmīlis, cūka un kretīns vienā. Elīna to neaptvēra. Viņi iejuka pūlī un smējās no visas sirds. Tas bija tik forši - iejukt pūlī un bezjēdzīgi klīst. "Pilsēta ir liela un mēs tā varēsim klīst kaut visu nakti, kaut visu dienu, kaut visu mūžu." Tie bija pirmie vārdi, ko Elīna bija izrunājusi dzīvodama uz šīs pasaules. Kasparu tas nepārsteidza, lai gan viņš trīcēja no iekšējā prieka un saviļņojuma. Tā viņi klīda visu nakti, līdz pārguruši no rīta devās uz viesnīcu. Uz labāko viesnīcu pilsētā, no kuras augšējā stāva varēja redzēt pilnīgi visu, kas notiek pasaulē. Tikai vajadzēja gribēt. Kaspars lādēja savu sirdi, taču iemeslu tam zināja tikai zvirbulis. Vēlā pēcpusdienā abi pamodās un apmainījās skatieniem. Tie saturēja tik daudz informācijas, ka abu galvas teju vai neplīsa pušu. Viņiem abiem bija tikai viena doma. "Mēs esam nolemti būt kopā. Iesim un beidzot izdarīsim to!", sacīja Elīna. Viņi aizgāja uz Fudzi un nostājās tieši tajā pašā vietā, kur vakar. Paspēra vienu soli un... Viņi bija kopā mūžīgi, tikai lejā atrada beigtu zvirbuli, kurš kritiena brīdī it kā būtu svēris 120 kg. Un tāds gaļas blāķis bija nācis lejā un atsities pret matēriju, kura, maita tāda, negribēja kustēt no vietas. Matērija nogalināja viņus visus 3, tikai tur bija vēl līdzdalībnieks - mīlestība. Kalnā iezīmējās viņu abu silueti un zvirbulis meta piruetes kalna virsotnē. Viesnīcas īpašnieks stāvēja uz savas viesnīcas jumta un vēroja šo plejādi. Visa daba smaidīja. Viss ārs smaidīja. Un ķiršu koki lēja nektāru.
• 0 parakstiiegrāmatoties

• Akordeoniste un es.
• 4/17/04 07:26 pm
• Es iegāju viņas istabā. Faktiski es to drīkstēju, jo gadi man to ļāva. Tur stāvēja kladīte ar nodriskātām malām. Necila izskata kladīte, kura sevī saturēja tik daudz domu un atziņu, ka pasaule no tās daudz iegūtu, taču ņemt es nedrīkstēju. Izlasīju pirmo dzejoli, kas patrāpījās pa rokai.
  
  "Ar tādu kā gcārjui
  Es skatos uz pasauli
  Kā ncelai būnte
  Es Maita,
  Jo man jābūt ljeā."
  Izlasījis šo, es sapratu, ka viņa slimo ar disleksiju. Neārstējama slimība. Bet doma taču viņai bija. Viņa domāja pareizi, runāja pareizi, taču ar likšanos, ka rakstīts tiek pareizi, vien nepietika. Rakstīja viņa, diemžēl nepareizi. Palīdzēt viņai nespēja neviens. Tikai cīņa. Šī cīņa, kas bija tik grūta un reizēm šķita bezcerīga, viņai spēja palīdzēt. Es biju šeit, lai to pateiktu. Savādi, bet es pirms tam to nezināju un šī zināšana man uzkrita virsū ne no kurienes. Dzirdēju akordeona skaņas. Skanēja J'y suis jamais allé. Es atpazinu, ka šī ritmiski izspēlētā skaņu virkne bija no Amēlijas. Tas mani nomierināja, jo es parasti sāku stresot, kad nezinu, kas notiek apkārt vai neapjaušu notiekošā jēgu. Ienāca Marta. Viņa pat nebija pārsteigta, ka es esmu iegājis viņas privātīpašumā. Vienīgais ar ko es varēju attaisnot šo rīcību, bija gadu atļauja. Viņa bija drīzāk priecīga. Viņa sāka griezties ātrā deju solī pa istabu. "Tev ir disleksija.", es teicu. "Es zinu, par ko tu vakarnakt sapņoji.", atbildēja viņa. "Nu, nu, par ko tad es sapņoju?", es vaicāju viņai. Es biju pārliecības pilns, ka uz šo jautājumu viņa nespēs atbildēt un ka viņas iepriekš sacītais bija tikai strupa atbilde manis sacītajam. Ķēde. "Tu biji laukos. Tu paslēpi savu kursa biedreni tur, jo biji cerībā, ka vilkatis - viņas bijušās skolas klases biedrs - neatradīs viņu tur. Taču tie bija maldi. Viņš viņai gribēja nodarīt pāri un pēdējā brīdī tu paspēji notēmēt un izšāvi." Es biju šokā. Mana sirdsdarbība paātrinājās. Es iekritu krēslā, kurš, par laimi, bija tieši aiz manis. "Spēlē! Spēlē akordeonu!", es izmisīgi teicu. Man elpa aizsitās. Viņa saprata, kas par lietu un tūlīt sāka spēlēt. Mans asinsspiediens strauji nokritās. Viņa bija laimīga, ka viņai dota šī iespēja - spēlēt akordeonu. Viņa stāstīja, ka bieži dodas uz lidostu un tur spēlē savu akordeonu, jo tur esot lieli plašumi. Tur vienā vietā esot pārrauts žogs un pa to tad viņa arī tiek iekšā lidostas teritorijā. Lidmašīnas sāka nolaisties straujāk. Viņa teica: "Man nu ir laiks iet." Viņa man atstāja zīmīti, kurā bija rakstīts: "Es esmu sapņu redzētāja un tulks vienā. Slimība man ir tādēļ, lai es tos nevarētu pierakstīt." Ar to man viss bija skaidrs. "Tātad viņai ir laba atmiņa.", es izsecināju. Es kliedzu: "Pagaidi! Pagaidi, iesim kopā uz lidostu!" Es viņu atradu kāpņu telpā. Viņa bija nomirusi ar infarktu. Es piezvanīju ātrajiem, noņēmu viņai akordeonu un devos lidostas virzienā. Ilgi meklēju, taču atradu caurumu, par kuru viņa man stāstīja. Devos iekšā un skrejceļa galā apsēdos zaļajā zālē. Bērnībā apgūtā klavierspēle lieti noderēja. Tagad es to daru katru dienu - eju uz lidostu spēlēt akordeonu, lai lidmašīnām nebūtu tik garlaicīgi nosēsties un pacelties. Marta par tām rūpējās, tagad šis pienākums bija pārgājis manā ziņā. Tagad par tām bija jārūpējas man, citādi tās paliktu nepaklausīgas un krist zemē, mestu nost spārnus un darītu visādas citādas lietas. Patiesībā es sargāju cilvēkus. Ar savu spēlēšanu. Un tikai. Vairāk arī neko nevajadzēja - lai tikai cilvēki būtu drošībā. Skumjas sariesās manās acīs. "Ko es izdarīju?! Es taču viņu vēl varēju glābt!". Marta nāca manā virzienā. Es sāku lēkāt aiz prieka. Nokrita pirmā lidmašīna. "Nāc, spēlēsim kopā!", es teicu. Nokrita otrā lidmašīna. Mēs sākām spēlēt un es pat negribēju zināt, kā viņa ir spējusi atdzīvoties. Galvenais bija tas, ka viņa ir dzīva. Pārējais bija mazsvarīgs. No skaidrām debesīm sāka birt sniegs. Mēs palikām par skulptūra un mūs nosauca "Akordeonisti arvien". Tādēļ lidmašīnas arī vairs nekrīt.
• 0 parakstiiegrāmatoties