April 15th, 2004

• Stāsts ar laimīgām beigām.
• 4/15/04 08:45 pm
• Viņa stāvēja un turēja rokās telefona klausuli, kura bija brutāli atvienota no paša telefona. Viņa stāvēja un nekustējās. Klausule pīkstēja tā, it kā otrā galā būtu aizņemta līnija. Visapkārt plīvojas liesmas. Viņa bija aplī, kuru nesargāja nekas un tādēļ bija lemta iznīcībai. Bija pavasaris. Kūlas laiks. Liesmas nāca arvienu tuvāk un tuvāk, līdz viņa sāka manāmi svīst. Visapkārt tumsa un skaļa elsošana. "Kur es esmu?", viņa vaicāja. Ieskrēja māte. "Nomierinies, meitiņ, nomierinies. Ir nakts, tev gluži vienkārši rādījās murgi." Viņa pacēla telefona klausuli. Tā pīkstēja, bet ne tā it kā otrā galā būtu aizņemts, bet gan tā it kā tā lūgtos Dieva žēlastību pār visiem cilvēces grēkiem. Meita satrūkās. Istabā bija jūtama piedeguša cepeša smarža. Smaržoja labi, taču pats cepetis bija nelietojams, tādēļ māte to izbaroja cūkām. Tas bija cūkas cepetis. Tika izveidota atgriezeniskā saite. Klausule lūdzās. Tās lūgšanas pieņēmās spēkā. Pīkstēšana palika tik neciešami skaļa, ka no vienas auss meitai sāka tecēt asinis. Viss apklusa. Ieskrēja māte, trīcošām rokām. Kaut kas pie loga nemitīgi skrapstēja, taču ārā nevienu neredzēja. "Man noteikti izlikās", padomāja meita. "Taču, kas noticis mātei? Kādēļ viņa tā trīc, it kā redzējusi pašu nelabo?" Uz šo jautājumu atbildi nespēja rast neviens. Uzausa rīts, taču ne tāds, kā tam būtu jāuzaust standartā, bet kaut kāds citādāks - ar nenosakāmu krāsu pie apvāršņa un citām savādām īpašībām, kuras nebija identificējamas. Meita juta, ka šī diena būs tā īstā, tikai viņa nezināja kas tik neparasts viņu sagaidīs. Viņa uzģērba mēteli un izgāja ārā. Gaiss bija dzestrs un tā vien vēstīja, ka būs silta diena. Viņa ielika roku kabatā un sataustīja matus - savas mātes matus. Tie bija auksti. Piepeši viņa izdzirdēja, ka kaut kas mājā nokrita. Skaņa bija līdzīga koka priekšmetam atsitoties pret betona grīdu. Meita ātri ieskrēja mājās, klupdama, krizdama uzskrēja uz otro stāvu un tad uz mātes istabu. Viņa redzēja, ka miesa karājās pie lustras stiprinājuma. Tā bija māte. Meita piegāja tai klāt un izvilka no kabatas matus un iespieda tos mātes aukstajā rokā. Viņa ļoti mīlēja māti un vēlējās tai allaž būt blakus. Meita sāka histēriski bļaut un no viņas savainotās auss ļoti strauji sāka tecēt asinis. Meita ieskrēja savā istabā, paķēra telefona klausuli, izskrēja pļavā un nometa sērkociņu pērnā gada izkaltušajā zālē. Pagāja ļoti mazs laika sprīdis un visa pļava jau bija liesmu pārņemta, tikai ap meitu bija izveidojies aplis, kas pamazām saruka mazāks un mazāks. Klausule atkal pīkstēja. Tā šoreiz lūdzās par māti un meitu. Pīkstēšana pazuda un dobja balss klausulē sacīja: "es taču tev teicu, ka nevajag spēlēties ar elektrību."
• 1 parakstsiegrāmatoties

• Bērna mācība.
• 4/15/04 09:56 pm
• Jāzeps ar Arni no rīta devās uz skolu. Viņi abi mācījās Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā un par cik dzīvoja netālu no Rīgas Radio Rūpnīcas, katru rītu devās uz skolu ar tramvaju. Rīts bija vēss un Saule bija tikko sākusi aust. Agrs pavasaris, kad kokiem vēl tikai pumpuri bija. Jāzeps nogūlās uz zemes un pielika kreiso ausi pie sliedes. Arnis nodomāja, ka bērns būs pārmācījies, tādēļ būtu labi pēc stundām aiziet pie skolas psihologa. "Ko tu tur dari?", vaicāja Arnis. "Klausos. Klausos kā mežs skan.", atbildēja Jāzeps. Sliedes sāka sīkt, jo tuvojās tramvajs. Jāzeps ātri atrāva ausi nost no sliedēm. Tā bija sarkanzila un sūrstēja. "Labi, ka nepiesala klāt, tad vispār būtu pilnīgā dirsā!", teica Arnis. Jāzeps klusēja un pielika roku pie sūrstošās auss. Visu ceļu līdz skolai viņš turēja roku uz auss. Jāzeps skolā uzvedās ļoti savādi - ne tā kā parasti. Viņš mēdza daudz jokot, tēlojot psihiski nelīdzsvarotu cilvēku, taču šoreiz pēc jokiem tas neizskatījās. Viss bija daudz nopietnāk. Matemātiskās analīzes laikā Jāzeps izvēlās no skolas sola, aizvēlās līdz skolotāja galdam un sāka kratīties it kā viņam būtu epilepsijas lēkme. "Bet varbūt tā ir epilepsijas lēkme?", nodomāja Arnis. Arnis pielēca kājās un skrēja pie Jāzepa. Klasē esošie turpināja iesākto darbu un izlikās neko neredzam. "Jūs esat idioti, vai? Vai neredzat, ka cilvēkam ir slikti? Viņam taču vajag palīdzēt!", kliedza Arnis. No apkārtējo puses nebija vērojama nekāda reakcija. Arnis Jāzepu aiz rokas izvilka no klases un kaut kā aizdabūja līdz medpunktam. Jāzeps atjēdzās un piecēlās kājās it kā nekas nebūtu bijis. Arņa ausīs skanēja Šopēna Sonāte Nr.2. Viņš sabijās un nobļāvās: "Stop! Pietiek!". Skanēšana tūdaļ apklusa, it kā kāds būtu ar āmuru sitis pa klavieru stīgām. Jāzeps uz viņu skatījās lielām acīm un bija manāmā neizpratnē par Arņa rīcību. "Nu, tagad psihologu, kurš norīko mani pie psihoterapeita, laikam vajadzēs man...", klusībā pie sevis nodomāja Arnis. "Ejam mājās!", viņš skaļi un spalgi ieķērcās. "Labi.", atbildēja Jāzeps. Viņi devās uz Centrālās stacijas pusi. Pieturā Jāzeps atkal nogūlās uz zemes un pielika ausi pie sliedēm. Viņš šoreiz klausījās kāpas, taču ne cik ilgi viņš to darīt nevarēja, jo tramvaju satiksme šajā dienas posmā bija diezgan aktīva. Viņi iekāpa 4. tramvajā un devās māju virzienā. Braucot mājās, viņiem raisījās sarunas ar konduktori par tādām dziļi filosofiskām tēmām, kā "laiks", "visuma sākums" un "Dievs". "Nākamā pietura - Radio rūpnīca", teica balss skaļrunī. "Nāc, Jāzep, tā ir mūsējā!", teica Arnis. Jāzeps vien nespēja beigt runāt ar konduktori. Pirms viņi izkāpa no tramvaja, konduktore Jāzepam sacīja: "Pamēģini saklausīt Dievu. Nekas tev neizdosies, jo Dieva nav - esmu tikai es!". Teikusi šos vārdus, viņā parādījās Monas Lizas smaids un viņas acis iemirdzējās baltas. Tramvajs aizbrauca aiz līkuma. "Uzkavēsimies vēl drusku pieturā, es gribu saklausīt Dievu!", teica Jāzeps. Arnis negribīgi pamāja galvu. Jāzeps pieliecās pie sliedes. Acumirklī viss palika tumšāks un jau nākamajā mirklī viss atkal bija kā iepriekš. It kā būtu noraustījusies elektrība. "Ko tu dzirdi?", vaicāja Arnis. "Pagaidām vēl tikai jūru.", attrauca Jāzeps. "Bet tu taču gribēji saklausīt Dievu, vai ne tā?", pajautāja Arnis. "Jā, bet to es varu saklausīt tikai tad, ja izklausīšu cauri jūru.", droši sacīja Jāzeps. "Jā, jā, kā tad! Tad tev vajadzēs saklausīt kādu kuģi, kas dreifēs jūras vidū, tad sīkāko no visiem moluskiem un tā tālāk.", ciniski teica Arnis. Saulei priekšā aizgāja mākonis. Pēkšņi viss apstājās. Visai dzīvajai dabai bija ieslēgta "pause" funkcija. Jāzeps un Arnis bija vienīgie cilvēki uz šīs necilās pasaules, kuri tanī brīdī spēja dzīvot reālā laikā. "Jāzep, pietiek klausīties, lien nost no sliedes, tramvajs nāk!" Jāzeps sāka smaidīt. "Jāzep, tu galīgs āmurs esi, tevi tūlīt sašķ..." Asiņu nebija nekur. Arnis pielika roku priekšā mutei, viņa acis iepletās. Jāzeps, kura seja nu bija izkropļota (daļa no tās vispār vairs nebija un gandrīz visa bija saplosīta), piecēlās kājās un teica Arnim: "Tu esi īsts draugs! Paliec sveiks! Es tevi nekad neaizmirsīšu!". Viņš mēģināja pasmaidīt ar to daļu, kas tur vēl bija atlikusi. Varēja redzēt, kā tur atrodošie muskuļi savelkas. Viņš bija laimīgs un iekāpa tramvajā. "Nākamā pietura – Paradīze." Durvis aizvērās un tramvajs pabraucis gabaliņu, izzuda pavisam. Arnis, tik pamanīja, ka vadītāja bija tā pati konduktore, ar kuru tik aizrautīgi bija sarunājies Jāzeps. Ejot mājās Arnis gremdējās domās. "Varbūt viņš bija izredzētais? Varbūt tādēļ, ka bārenis? Bet viņš dzīvoja kopā ar mums un es viņu biju pieņēmis kā brāli. Vai tad viņam šai dzīvē bija slikti? Sākumā varbūt, taču noteikti ne no brīža, kad mēs viņu paņēmām pie sevis. Varbūt liktenis mums viņu bija piespēlējis, lai mēs mācītos no viņa? Tad kādēļ tieši es, kādēļ ne kāds cits un kādēļ ne visa cilvēce? Vai arī es esmu izredzēts? Nezinu. Zinu tikai to, ka reiz atkal satikšu viņu." Arnis bija zaudējis valodu un bija daļēji paralizēts no šoka. Tās bija pēdējās domas, kuras viņš savā pelēkajā vielā bija apstrādājis. Nu, vairs nav nekā. Nav pat atmiņu. Pat daļa instinktu ir pazudusi. Arni aizveda uz psihoneiroloģisko slimnīcu, kur viņš nemitīgi tika zāļots, it kā tas viņam, ko līdzētu. Tas viņa smadzenes tikai bojāja. Viņš tur pavadīja 3 mokpilnus gadus. Spējat iedomāties, 3 mokpilnus gadus dzīvot sazāļotam un manipulētam?! 1096 dienā notika brīnums. Viņš bija pilnīgi vesels, tikai it kā ar citu prātu. Viņš atcerējās savus vecākus, radus, kaut ko nedaudz par sevi. Jāzepu viņš atcerējās kā savu brāli. Skumjie notikumi saistībā ar viņu bija pagaisuši no viņa atmiņas nebūtībā, tāpat kā lielākā daļa pirms tam tur esošās informācijas. Arī paralīze bija pārgājusi. Balss tam teica: "Ja reiz draugi, tad draugi līdz kapa malai." Viena kapa mala jau bija. Tagad būs otra. Un tad viss. Viss atkal no sākuma tam noliktajā laikā. Konduktore tā to bija nolikusi. Viņa zināja, ko dara.
• 6 parakstiiegrāmatoties