prom's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Saturday, April 24th, 2010
| Time |
Event |
| 9:44a |
es redzu lielus melnus neregulārus laukumus, kas pārņem manu prātu, apklāj saprātu, aizmiglo acis. ja kāds cits man to stāstītu, es teiktu - saņemies, nu beidz, izvēlies laimi, lalalā, galu galā - beidz izrādīties ar savām skumjām, savācies un tad ej uz ielas. bet es nevaru, visu vakaru noraudāju, šorīt atkal. pamodos - visa palodze norakstīta ar sarkanu tinti - gļēvule gļēvule gļēvule. sastrīdējos vakar ar diviem labākajiem draugiem, pēkšņi likās, viņi vainīgi, ka ļauj tiem melnajiem neregulārajiem laukumiem mani apklāt, ka kādam taču vajadzētu stāvēt sardzē ap mani pret tumsu, bet viņi nav vainīgi. es vienkārši netieku ar sevi galā, es nevaru nostāvēt kājās un, kad krītu, uzreiz kādam virsū, sabrūku atstutējusies. kuram gan kaut kas tāds var patikt. jo mēs taču nemeklējam nogruvumus otrā cilvēkā, bet mieru, stabilitāti, harmoniju, nu to trūkstošo. nogruvumi jau katram pašam pa pilnam. aizsūtīju atvainošanās zīmītes. viens no viņiem pa nakti piezvanīja novēlēt labu nakti, bet neteica, ka piedodot. man nav miera un skaidrības. un es nezinu, no kā tas ir. | | 1:37p |
un te Nīče
"In the case of the smallest or of the greatest happiness...it is always the same thing that makes happiness happiness: the ability to forget or, expressed in more scholarly fashion, the capacity to feel unhistorically during its duration.” | | 5:29p |
Kāds tur brīnums, ka līdzās ieraudzīts trakums (čok-čok nozīmē) liek norobežoties. Dzelzceļa stacijas mazajā pasta nodaļā, kur tolaik pavadīju daudz laika, laizot pastmarkas un izkopjot Markesa Pulkveža lomu nekad neiestudētā izrādē, reizēm mēdza ieklīst traka sieviete ar bērniņu uz rokām, kliedza, ārdījās, mētāja bērnu pa gaisu, nāca visiem klāt un dziļi skatījās acīs. Man bija ļoti bail, vienreiz pat izskrēju viņas dēļ ārā.
Bet tad atkal citreiz, kādā trešajā ceturtajā klasē pēc ritmikas nodarbības lielajā aktu zāles spoguļsienā mans skatiens sastapās ar Ilzes skatienu. Neko jau, vienkārši saskatījāmies tā ilgāk, domāju pajokot un izvalbīju acis nedabīgi lielas, it kā mēdoties, it kā tāpat vien. Ilze pēc tam iejuka citu meiteņu vidū, dzirdēju tikai nočukstam – psihā, psihā.
Pēc pēdējo dienu ārprāta lēkmēm (es atvainojos par hiperbolu, bet nezinu, kā lai to nosauc) es it kā saprotu savu draugu norobežošanos, kuram tad gribas kaut ko tādu redzēt, neomulīgi taču. Turklāt man tiešām vienmēr ir licies, ka saglabāt veselu prātu varētu būt daļa no dzīves jēgas, nesajukt un noturēties. Krāsot baltu melnumā. Bet tagad attopos pie saplīsuša kaleidoskopa. Apceļo pasauli savā televizora ekrānā. Pdš, pdš! |
|