Otrā kopistiskā vēstule visiem.
Tātad pēc vairākkārtēja dažādu personu pieprasījuma turpinu savas dzīves Londonā aprakstu.
Par neizsakāmi lielu laimi mani dzīvokļa biedri, kas pirms kāda laika mēdz uzvesties kā no ķēdes norāvušies suņi, ir nedaudz nomierinājušies. Kā nekā lekcijas tā kā ir sākušās un tā. Un arī man ir sākusies universitāte, kas diezgan konkrētā kopumā ir interesanta nodarbe. Un kā dzirdu no saviem dzīvokļa biedriem, man, šķiet ir visinteresantākais kurss. Džonijs no pretējās istabas, klausoties manos krāšņajos aprakstos, pat ir apsvēris domu mainīt savu ‘random’ kursu (visi stilīgi jaunieši, kas skeito un prot kokniju un neko īsti vairāk par aizmiršanos sūdīgajā Tesco šņabī un ‘rave’ pasākumos reizi mēnesi ar nedaudz specifiskāku psihodēlisku vielu palīdzību nenodarbojas, studē vai nu ‘media’ vai ‘films’, ko citi sauc par ‘random shit’) uz arhitektūru.
Bet tātad, nedaudz vairāk par manām mācībām. Stundu saraksts ir viena no vis neaptveramākajām vienībām, kas saistīta ar universitāti. Tas nemainās tikai pa dienām, bet pat pa stundām. Un tu vari būt ļoti laimīgs, ja esi paspējis un galvenokārt vispār uzzinājis par kādu mistisko lekciju trešdienā, kas principā tava kursa tavai grupai ir brīva. Un stundu sarakstā parādās tādi skaisti laiki kā no 9 – 11.00, 11.00 – 13.00, utt. tu aizej pirmo reizi uz lekciju deviņos. Talāk pusstundu gaidi, kad ieradīsies lektori. tad viņi ierodas, pavēsta, lai diži neņemam galvā stundu sarakstu, un ka turpmāk lekcijas stāksies desmitos. Tad viņi padomā un saka, ‘no... well, better let’s say between 10... hmmm... 10.15?’ Ej nu un uzdomā pats, ko nozīmē lekcijas sākums starp desmitiem un desmitiem piecpadsmit. Tālāk, pusdienu pārtraukumi ir vissvarīgākā lieta universitātes pasaulē. Nav svarīgi cik ciešs grafiks, vai cik atpalikusi grupa ir no tēmām, kas jāizņem. Vienmēr lektori uz pašu savu lekciju rēķina atradīs kā iespraukt pusstundu, 45 min garu pusdienu pārtraukumu. Kas patiesībā ir ļoti jauki un apdomīgi, manuprāt.
Tālāk mistiskais pirmais projekts arhitektūrā, kas saucās Tower of London. Mums tā kā jāizpēta Tauera vēsture, struktūra, funkcionalitāte utt., kas principā ir skaidrs. Bet tad sākās projekta uzdevums numur divi. Ar kājām ir jāmēro ceļš atpakaļ nu Tauera uz universitāti. Pie Tauera ir jāizdomā kāds ļoti abstrakts aspekts, kas tam piemīt, pa ceļam jāatzīmē kartē visas vietas, kurās tu šo aspektu atrodi un tad ir jāpārzīmē pašam sava pēc iespējas neidomājami abstraktāka karte, kur ir atzīmētas tikai tās vietas, kur šis aspekts saskatīts. un tā. Un, protams, mana izdoma nestāv uz vietas. Tauera pamatjēga bija cietoksnis/cietums. Značit es ņemu cietumus. apmēram trīs dienas pavadu pie kompja meklēdama visus policijas iecirkņus šajā rajonā. (Google Earth bija ļoti liels palīgs šajā sakarā). Un tagad pavadu apmēram divas dienas štukojot, kā pierunāt polīsofiserus ļaut man izpētīt un nobildēt viņu lokālās kameras. Ko viens no maniem pasniedzējiem komentēja ar ieteikumu, pieiet pie kāda polīsofisera sirsnīgi pasveicināt un noraut cepuri no galvas. Viņš apgalvoja, ka šāds inputs būtu pietiekams, lai es varētu tikt ļoti tuvu kādai lokālai cietuma kamerai.
Tālāk kompjūterapmācība CAD programmām. Ak, cik šis joks ir anglisks. Visa pasaule strādā ar Auto CAD, bet angļi vienīgie strādā ar MicroStation. Un, protams, mums māca MicroStation. Un, ak, jel, varu likt galvu ķīlā, ka tas bija lepnums lektora balsī, ko saklausīju, kad viņš paziņoja programmu, ko apgūsim. Tā teikt – kāpēc darīt vienkārši, ja var darīt sarežģīti? Un vēl nokļūt uz šo datorklasi – visas mājas ir savienotas tā, ka tu vari nostaigāt kvartālu pa māju trešajiem stāviem neizjot uz ielas. Un attiecīgi šis joks prasīja apmēram 15 minūtes pa gaiteņiem un trepēm, apmēram 30 durvis un 4 liftus.
Un tālāk vislielākais prieks par manu būšanu šeit, tieši šeit un šajā universitātē – mūsu workšops. Mums ir pagrabs ar apmēram 15 telpām, kas ir pārbāztas ar koka, metāla, plastmas griezējmašīnām, silikona kausējamām un silikona lejamajām mašīnām, pulējamām māšīnām, utt. Un mums ir vienīgais kurss visā universitātē, kam nav jāmaksā par materiāliem, un viena no trim skolā visā Anglijā, kur nav jāmaksā par materiāliem. Un tāpēc, visi nabaga Latvijas arhitektūras studenti, kas taisa modeļus mājās, paši no sava papīra, man viņu ir ļoti žēl. Un tad ir viskrutākā mašīna visā pasaulē. Tā saucās ‘Laser cutting machine’. Tā izskatās pēc milzīgas mikroviļņu krāsns ar laptopu piestiprinātu pie augšējās virsmas. Tu ņem un uzzīmē kluci kādā CAD programmā, aizsūti savu skaisto kluča zīmējumu datoram, kas piestiprināts mikroviļņu krāsnij, tas paskatīsies uz tavu zīmējumu, tad tu ieliec vasku vai koka kluci mikroviļņu krāsnī un tā ar lāzeru palīdzību izgriezīs fantastisko kluci, ko esi uzrasējis. Man šķiet ļooooti kruta. un tad tu vari paņemt koka gabalu, sagraizīt un izķengāt par kluci, ielikt izķengāto kluci iekš ‘leizer kating mašīn’, mikroviļņu krāsns nolasīs tā izmērus un iedos tev gatavu CAD failu ar uzrasētu tavu kluci.
Un vēl par kojām – esmu starā. Man ir tikušas visbomzīgākās reizē visforšākās kojas visā universitātē. Mums vienīgajiem sargs un reception in atsevišķā mazā mājiņā. Kas nozīmē, visi nāk un ballējās kā vien vēlas, un viesi paliek kad un kā tiem sagribās. Turpetīm visās pārējās, kurās esmu bijusi, tikšana iekšā ir tikpat sarežģīta kā apmēram Pentagonā, viesiem ir jābūt līdzi ID, kas ir jāatstāj, viņi ir jāpiereģistrē, viņi drīkst palikt konkrētu sarga noteiktu laiku, utt. Un tām ir tikai viena ieeja – garām sargam.
Un vēl – mums ir bibliotēka, kur, protams, ir visādas derīgas lietas skolai. Bet, tā kā mums ir arī filmu kurss, protams, ir arī filmu bibliotēka. Kas savukārt nozīmē, ka tur ir tik daudz filmu, cik es trīs gados nevarētu noskatīties un par to nav jāmaksā ne penija. un tā tipiska diena, kad nav ko darīt – marš, uz Perry Library un paņem apmēram trīs četras filmas, ko visa vakara laikā lēni sūkdams alu vari noskatīties.
Bet par mani pašu – beidzot par lielu laimi manu dzīvi ir sākuši nomākt reāli eksistenciāli jautājumi. Un galīgi nejauši vienā no pirmajām dienām, kad atbraucu šurp, nopirku par vienu mārciņu lietotu grāmatu veikalā Džordža Orvela grāmatu ‘Down and Out in Paris and London’, kas man ir eksistenciālo jautājumu gids. Tik ļoti naglai uz galvas man neviena grāmata nav trāpījusies. Ja jums kādreiz gadās tā laime tik pie šīs grāmatas, varēsiet saprast ļoti labi, kādas ir izjūtas un domas, kas mani patlaban nomāc Lielajā Skaistajā Un Nežēlīgajā Pilsētā Londonā.
Cheers.