"Laime · tur · vien, · kur · miroņi · trūd · - · lūdz · Dievu, · lai · piesūta · trieku!"

Manas dzīves apraksts Londonā.
Esmu šeit gandrīz divas nedēļas un beidzot noteikti varu teikt, ka arī man ir iespaidi ar ko padalīties. Atbraucu veiksmīgi. Iereģistrējos kojās veiksmīgi, iekārtojos veiksmīgi. Pirmo divdesmit četru stundu laikā guvu nedaudz plašāku priekšstatu par pasaules nacionalitātēm. Konkrētāk, sapratu, ka franči ir visstulbākā nācija uz zemes ko esmu satikusi. Visu turpmāko nedēļu mans dzīvokļa biedrs francūzis Frederiks pūlas un strādā pie šī uzskata nostiprināšanas, kamēr mana franču sieviešu kārtas dzīvokļa biedrene (neņemos viņas vārdu latviskot) Jawhine mēģina to uzlabot. Pagaidām priekšgalā ir Frederiks, kurš uzvedās kā no ķēdes norāvies suns, ir jau dabūjis vairākus brīdinājumus, pāris reizes sacēlis kājās kārtības policiju, sakāvies ar pāris angļiem un saplosījis veļas gludināmo dēli virtuvē un izdzēris tādu alkohola daudzumu, no kāda būtu jāmirst. Bet patiesībā man ar šiem diviem frančiem ir paveicies. Viņi ir labi cilvēki. Tas pats Frederiks bija ļoti izpalīdzīgs sarežģītajā un garājā procesā kas saistīts ar interneta pieslēgšanu istabiņā. Bet toties ar tām rasistiski noskaņotajām augstprātīgajām franču beibēm no pretējā dzīvokļa dzīvošana kopā varētu novest līdz letālam iznākumam. Viņas principiāli nerunā angliski, tikai franciski un jūtas ļoti aizvainotas, ka nav tikai francūzietes visā sešistabu dzīvoklī un kāds vēl uzdrošinās dzīvot ar viņām. Bet tas par frančiem. Tagad angļi. Manā dzīvoklī dzīvo vēl divi angļi – Johnny and Lance. Un arī tie uzvedās kā no ķēdes norāvušies suņi. Lance nelaiž garām iespēju piedzerties un iekulties sūdos kopā ar Frederiku. Toties Johnny katras sešas stundas pīpē zāli un laipni aicina visiem sastādīt viņam kompāniju un vēl katru vakaru nāk mājās ar pudeli lēta šņabja, ‘gets fucked’ kā saka angļi un pilnīgā lopā vēl pie tam kārtīgi ‘stoned’ atlūzt līdz nākamajam rītam. Mirkļos kad viņš neskeito, neguļ vai nemēģina piecirst man kanti, viņš apmāca mani runāt pareizi angliski. Savādāk es izklausoties kā runājoša grāmata ar šaušalīgi korektu angļu vārdu izvēles un pielietojuma stilu. Viņš apgalvo, ka mani brīžiem nesaprot šī iemesla dēļ un šajā sakarā man ir jāiemācās liela kaudze daudz jaunu vārdu, lai nepadarītu sevi par apsmieklu citu angļu jauniešu vidū. (ieskatam – pussying = chickening = nobīties, roll off = bounce off (šis ir jaunais stilīgais vārds, kas nesen ir ieviesies) = kaut kur doties, wicked = baigi kruta, this is nice = tas ir galīgi stulbi, ir jāsaka this is cool, utt.) Tālāk ir mistiskās 4. istabiņas iemītniece. Mistiska jo viņas tur ilgi nebija. Bet kad ieradās, mistērija kļuva tikai vēl lielāka. Es laikam esmu vienīgā no visiem kam ir izdevies ar viņu parunāt, jo viņa, lai gan dzimusi Anglijā, ir musulmane no kaut kādas arābu izcelsmes. Un viņai vienmēr apkārt ir ‘friend’ jāuzsver, ka ‘a ‘he’ friend’, kurš vienmēr dara runāšanu (nesmejieties, man ļoti patīk kā tas latviski skan). Un tā, es pat viņas vārdu neatceros. Esmu redzējusi viņu kādas 4 reizes virtuvē un apmēram divdesmit reizes dzirdējusi ejot garām viņas istabiņai. Viņa klausās Madonnu un Britniju Spīrsu. Ticiet vai nē. Par saimniecību runājot – esmu sapirkusi savas pirmās pannas un katlus savā mūžā, kas visi ir ļoti maziņi un, ak jā, traumatiskais moments – man ir viens mazs un galīgi neass nazis kas nejauši ir nonācis mūsu dzīvokļa koplietošanas inventāra sastāvā. Par spīti tam, ka viņš ir īss, neass un galīgi neērts to izmanto pilnīgi visi. Varbūt tāpēc, ka manu mantu skapītis ir vistuvāk reizē gan plītij, gan izlietnei. Kopā ar saviem latviešu draugiem Miku un Austru mēģinam ieturēt tradīciju gatavot pie manis relatīvi garšīgu ēdienu. Par bankām un tādām lietām labāk nerakstīšu, jo pagaidām man tas vēl sāpīgs jautājums. Kad visu būšu nokārtojusi un varēšu pasmieties, tad varēšu veselu nodaļu veltīt tieši birokrātijai un visādām banku un naudu sistēmām Anglijā.
Es dzīvoju Elephant&Castle rajonā, kas ir ļoti ērts un izdevīgs, uz kuru jebkurā diennakts laikā var aizbraukt no jebkura Londonas stūra. šis ir tieši pirmās zonas (galīgā centra) stūris, kas sniedzas vēl nedaudz pāri upei uz dienvidiem. Šis ir melno, latinos un ķīniešu kvartāls. Te etniskās izpausmes ir sajukušas un izveidojies kāds viens īpašais tieši Elephant&Castle raksturīgais hibrīds. Šeit lētajos kioskos var pa 2.5 mārciņām pieēsties garšīgu tajiešu ēdienu, bet ar uzsvaru, ka nevajag ēst gaļu. Jo tad var saindēties. Jo tu nevari zināt, vai tā vista gadījumā nav miris balodis.
Tad vēl autobusu satiksme Londonā. Tas ir kaut kas... nu vou... nekur es neko tādu neesmu redzējusi. Ja pierod ir pat ļoti ērti, bet sākumā tas atkal kalpo kā diezgan interesanta izklaide. Tu ar draugiem iekāp autobusā, tad tu no viņa izkāp un tad var rīkot derības, kurš pirmais atradīs un sapratīs kur atrodaties. Šim pasākumam vajag karti, un vislabāk visu piecu zonu karti. Un metro jeb underground jeb tube ir ātrs un tā, bet vienmēr tiek remontēts un parasti tieši tur, kur tev ir jānokļūst. Un tad lai nomainītu līnijas lai nonāktu no punkta A uz punktu B (tas īpaši attiecas uz Waterloo staciju un Jubilee līniju) ir jārēķinās, ka ar kājām būs jāveic kopumā kādi divi km pa pazemes tuneļiem, liftiem un eskalatoriem. Un jā, tā kā visās normālās valstīs metro ir subway, Anglijā subway ir gājējiem. Man tas pirmajās pāris reizēs bija īpaši mulsinoši, jo Elephant&Castle izceļas ir ļoti īpašu pazemes gājēju tuneļu labirintu sistēmu, kur tikai pēc nedēļas es sapratu kā meklēt orientierus lai nonāktu mājās. Kronis visam bija Dacīte, kura pēc norādījuma, ka jāmklē subway ar numuru četri staigāja apkārt un prasīja visiem no kuras vietas subwayā atiet ceturtais vilciens.
Pati universitāte ir ļoti izskatīgs daudzu (apmēram 20) māju komplekss. Mācības sāksies 01.10 tā, ka man ir vēl nedēļa laika sist gurķi un vārīt sūdus savās kojās. Tas tā, īsumā.
 
Cheers mates!