Nepieklājīgi vēlu dodos mājās no skolas. Stacijā kāds labi ģērbts kungs gados mani uzrunā un vēlas iepazīties. Atbildu, ka man jāskrien. Viņš sāk pārmest man un visai sabiedrībai steigu, nevīžību, bailes no sevis. Visam piekrītu, bet telefona numuru atstāt atsakos. Par to es dabūju pieklājīgu un sulīgu lamuvārdu gūzmu, kuru diemžēl līdz galam neizdodas noklausīties, jo trolejbusam veras ciet durvis.
Nebūt neizdevās aprakstīt to tik komiski, kā tas man pašai šķita.