Ak, Dievs! mans Dievs! esi žēlīgs nu.
Es ģībstu, es grēkā krītu. tie saka, ka Tu
Miri par mani, tādu kā mani,
Pacietis grūtības, nievas un nāvi,
Un ka bija apgrēcība mana kā ērkšķis
Starp ērkšķiem, kas jož Tavu pieri,
Ievaino Tavu dvēsli. – Ka pat tagad,
Šajā galējā neziņas postā,
Būt jāprasa man pēc
Zīmes! un ja uguns bulta
Šķeltu vasaras dūksno dienu,
Kamēr, jā, lūdzos Tevi es viens,
Teiksiet es ticībā stiprāks augšu!
Vai nav mans cilvēka lepnums viszemu?
Mana gara lielība rimta?
Līksme, brīvās gribas līksme
Mironīgi izaugusi gluži salta, beigta?
Un kas man vēl ir atlicis, tik Tu,
Cerība Tev. Ļaudis man garām iet;
Kristieši laimīgām sejām –
Un bērni, visi liekas Tevis pilni!
Un sieviešu smaidi, skati tik svēti
Kā Tavas paša mātes, tai dziļi liecoties
Pār Tevi tai priecīgā rītā,
Kad eņģeļi uz cilvēkiem bilda skaļi,
Un Tu un miers virs zemes bij’ dzimis.
Labestība pār mani, tāpat kā visiem –
Es viens no tiem: mani brāļi tie:
Brāļi Kristū – miera valstība
Un paļāvība dienu pēc dienas;
Un ticība, cerība līdz lietas rims,
Tad vienas debesis mūs visus ņems.
Kāda bauda būt vienā ticībā!
Kopīgi nāvi turēt nievā!
Un kādās bērēs saklausīt,
Kā čerkstošā skaņa, kas ēd, cērt vātis
Manā mirstīgā sirdī,
Kad zeme skar zemi, sērās, ne bailēs,
Cerīgās sērās, dzied saldi jo saldi.
Trīskārt laimīgai ainai būt
Ar gaidīto bērniņu klēpī, rau!
Tas sārtiem pirkstiņiem spēlēties ļauj
Ap mātes kaklu un zina tik daudz,
Cik savas mātes acis, un viss.
Tie lolo to naktīm dienām cauri;
Tie rāda gaismu tā dzīvē cik var;
Tas netika jutis vaidus, kas ceļas;
Tas netika rūpējis par dzīvi, nedz nāvi;
Tikko ārišķu prieku tam mana,
Jo laimības Gars tam un
Teicams miers iekšējs mīt;
Un tā mīl viņa šķīstā sirds
Tās templi un tās dzimto vietu,
Kur arvien tā sevi pakavētu, ja spētu,
Tur avotam dzīve, zem
Tērcītēm klusām un tālu prom,
Nīzdama pa zemes virsu klīst,
Dvest zemes gaisu liekulīgu,
Kas dzestrs gana, lai ieraudzītu
Tās liego, silto zelta elpu,
Kas, ar zīdaiņa asinīm jaukta,
Ar svētāko svētlaimi pilda.
Ak! rūpēm par Dievu – tām sevišķām būt,
Pret šaubām stipram kļūt,
Liecībās bruņoties, sardzē stāt
Ar trejkārt stipru ticību un baudu
Tīru pār bērna ausmas gadu.