"Laime · tur · vien, · kur · miroņi · trūd · - · lūdz · Dievu, · lai · piesūta · trieku!"

hmm, sekas. ja melanholija ir cēlonies - tā, manuprāt, jau ir traģēdija.

kā melanholija var būt cēlonis?

Nu, kad Tu kaut ko neizdari vai tieši izdari vai izvēlies melanholijas vadīts. laikam.

jo vairak vārdu, jo dziļāk pazūd sākotnējais iemesls. mēs pārāk daudz #diršam un nepamanam, ka tik pat daudz #dirš apkārtējie. tas viss protams ir ar domu. gaisīgs putns lidos pāri un lielaja sūdu čupā pamanīs cermi, 'o, paika'. bet visdrīzāk viņs nevis taps sāts, bet iestigs sūdos. blā.

Uz ko šis ir jāattiecina?

nevajag attiecinat. ir lietas par kurām aizdomājoties tu nonāc netur kur bija paredzēts, tad nu lūk šis ir viens no tiem gadijumiem. vārdi ir pārāk makslīgi. un šķiet to potencials vēstures gaitā ir izsmelts. mana problēma ir ta ka ir tik grūti nedomāt teikumos un vārdos. kats vārds aiz sevis ietver veselu domu bloku, definīciju, kurās eventuāli apjūc.
lai paliek, esmu aliterāts un vārduakls, etc.

Vārdi ir spēcīgs ierocis, tam es piekrītu. Nu, ierocis, ko jāmāk kontrolēt.
Poteniciāls izsmelts, manuprāt, nav, bet pielietojums ir kļuvis neprecīzs gan, un tas ir novedis līdz zināmam mākslīgumam un paša vārda liekulībai. murgaini?

Teiksim, pašnāvību.