| |
[20. Dec 2004|00:47] |
bumsī-bumsī!
**
Domāju par vasaru. Tad es nopirkšu sausu-jo-sausu italiešu vai spāņu sarkanvīnu, bet ne kādu lēto, bet gan tādu, kuru ieelpojot var sajust sievietes, kas novāca vīnogas, miesas smaržu, tās plūmes, ko viņa bija brokastīs ēdusi, un aplaizot lūpas - sajust pieskārienus, ko tajā rītā izjuta viņas āda. Es uzcepšu arī maizi - tādu no miltiem, piena, ūdens un medus - bez rauga. Ko var tikai ar rokām salauzt. Tev būs uzdevums sagādāt dzidrāko avota ūdeni. Un sieru - dzeltenu un ar daudz maziem caurumiņiem - lai saskan ar maniem vasaras raibumiem.
Un tad dosimies. Dosimies kopā. Ja vēlies, sākumā varēsim izmantot kādu transporta līdzekli (es saprotu arī Tevi). Bet beigās iesim basām kājām līdz jūrai. Un pa ceļam malkosim vīnu, sajauktu ar ūdeni. Un pētīsim baltos mākoņus. Sacentīsimies, kurš pirmais sazīmēs debesīs govi. Un tad zaķi, un māju, un laivu, un suni. Un tad vārtīsimies smiltīs un barosim viens otru ar maizi un sieru. Un vīnu. Un tad iesim jūrā. Es noskalošu smiltis no Tevis, un Tu - no manis. Lai aizskalojas viss prom. Un paliek tikai būtība.
Tu piebiedrosies?
** |
|
|
